Iveta Gēbele Sauleskalni

Report
Arhetipiskās latviešu tautas
pasakas.
Iveta Gēbele
Radošais psiholoģijas centrs «Ģimenei»
[email protected]
Arhetipi
Arhetips – «arche» – sākums, «typos» –
nospiedums.
K.G.Junga personības modelis
apzinātais
personīgais neapzinātais (kompleksi)
kolektīvais neapzinātais (arhetipi)
Arhetipi
• Kolektīvās bezapziņas nospiedumi cilvēka dvēselē,
universālie pirmtēli, uzvedības un domāšanas
pirmformas.
• Spēcīgi psihiski spēki, kas baro gan augšējos gan
zemākos slāņus, kas vienlaicīgi ir arī noviržu, neirožu un
baiļu avots, tādejādi klūstot par arhetipisko ēnu.
• Zemapziņa satur tik daudz informācijas, ko nevar
savādāk izprast kā vienīgi ar simbolu starpniecību, tas ir
mikrokosma atspoguļojums makrokosmā, lielais, kas
ietverts mazajā un mazais, kas ietverts lielajā.
Arhetipi
Arhetipu funkcijas:
• Psihiskās enerģijas nesējs
• Kompleksu veidotājs (virza psihi uz…, piepilda
apziņu ar…)
• Bipolaritāte, kopveseluma nesējs
• Pārmantojamība
struktūra
PsihesPsihes
struktūra
(K.G.Jungs)
KOLEKTĪVAIS APZINĀTAIS
PERSONA
PATĪBA
EGO
APZINĀTAIS
NEAPZINĀTAIS
ĒNA
KOMPLEKSI
ARHETIPI
KOLEKTĪVAIS NEAPZINĀTAIS
ANIMA, ANIMUSS
Arhetipi
Anima un animuss ir īpaši svarīgas arhetipiskās figūras, kas
vienlaicīgi pieder individuālajai apziņai un ir dziļi
iesakņojušies kolektīvajā neapzinātajā, veidojot tiltu starp
apzināto un neapzināto. Tie ir funkcionālie kompleksi, kas
darbojas personā kā kompensācijas mehānismi.
Kā iekšējā personība, kas izsaka ārējai personības
pietrūkstošos raksturojumus. Vīrietim tie ir femīnie
raksturojumi un sievietei maskulīnie raksturojumi.
• Anima – izsaka femīno jeb sievišķo daļu vīrietī.
• Animuss- izsaka maskulīno jeb vīrišķo daļu sievietē.
• Ēna – zemapziņā nospiestie kompleksi.
Arhetipi
• Anima – izsaka femīno jeb sievišķo. Kad vīrietis atklāj
savu animu un stājas ar viņu kontaktā, viņš paceļ augšā
to, kas bija priekš viņa zemākais (satikšanās ar dvēseli).
Animas funkcija,- aktualizēt neapzināto saturu, dvēselisko
un izvest to apziņā. Piepilda vīrišķo ar dzīvību.
• Animuss- izsaka maskulīno jeb vīrišķo, sievietes attiecas
pret animusu ne kā pret tādu, kā priekšā vajag būt
paklausīgai, bet paskatīties kā uz atšķirīgo, pretējo.
Ieraudzīt un pieņemt sevī šo savādāko kā savu daļu,
paliekot apzinātākai. (satikšanās ar garu). Animusa
funkcija, - atvērt apziņu, kas saistīta ar logosu, piedot
jēgu visam, ka sieviete dara. Dzīvībai – sievišķajam iedveš
garu, - jēgu.
Arhetipi
• Ēna – tā satur nopietnu morālo problēmu, kas iznīcina personīgo
ego kopumā, jo neviens nevar apzināties savu ēnu bez morālas
piepūles.
• Ēna ir komplimentāra Ego, kas nav vienā, ir otrā. Ēnā ir tas, ko sevī
nepieņem Ego. Tā ir alternatīvā Ego identitāte, kura varētu viņā
integrēties, ja augtu citos apstākļos, citā ‘vērtību sistēmā.
• Ēna nav negatīvā puse, tā ir puse, kurā ir viss nepieciešamais
attīstībai. Cilvēks, kuram nav ēnas ir kā vampīrs, jeb pats velns,
«pārāk labs, lai būtu patiesība»
Jungs ir teicis, ka ikvienam ir sava ēna, jo mazāk tā ir saistīta ar
individuālo apzinīgo dzīvi, jo tā ir tumšāka un blīvāka, ja sliktā īpašība ir
apzināta, tikai tad ir izredzes to transformēt vai mainīt.
Mūsu ēna ir saistīta ar kolektīvās bezapziņas arhetipiskajiem saturiem,
kam pašiem ir sava ēnas puse.
Arhetipi
Patība – psihes pašregulācijas centrs, no kā ir atkarīga indivīda
pašsajūta. Veselums, kas regulē visu personību, tās dzīvi, procesus.
Patība formē ego kompleksu ar emocionālo procesu palīdzību. Patība
sevi parāda jau dzīves sākumā, kā ozolzīle jau zina, ka no viņas var
izaugt ozols. Viņā ir ielikts ozola spēks.
Patības funkcija ir apvienot gaišos un tumšos psihes spēkus, kad tas
notiek, tad izveidojas saikne ar pirmatnējo māti dabu.
Ego – apziņas centrs, bet ne visa apziņa, tas ir viens no kompleksies,
tas, ko mēs par sevi domājam, ko par sevi zinām apzināti.
Ego arhetipiskais tēls – gaismas tēls, varoņa tēls, kurš cīnās, rada savu
vēsturi, savu dzīvi. Varoņa ceļš nozīmē gaismas atjaunošanos, apziņas
atdzimšanu no zemapziņas tumsas.
Ego komplekss ir bipolārs, viena aspekts ir saistīts ar identitāti un
pretējais aspekts ir vai nu izstumts zemapziņā, kas veido ēnu vai ir
projicēts uz kādu citu.
Arhetipi
• Triksters - mitoloģijā, folklorā un reliģijā – dievība, gars, cilvēks
vai antropomorfs dzīvnieks, kurš veic kādu neatļautu, nelikumīgu
darbību vai vienkārši nepakļaujas vispārējiem uzvedības
likumiem. Mefistofeļa teksts: „Es esmu tā spēka daļa, kas mūžīgi
vēlas ļauno, bet mūžīgi izdara labo” (Gēte Fausts)
• Kolektīvas ēnas figūra, pirmatnēja būtne ar dievišķi dzīvniecisku
dabu, no vienas puses tā pārspēj cilvēku ar savām pārcilvēka
spējām, no otras puses – nesaprātīga un bezapzinīga. Viņš
atpaliek arī no dzīvniekiem, savas ārkārtējās neveiklības un
instinktu trūkumu dēļ. Triksters ir Dievs, cilvēks un dzīvnieks
vienā personā. Trikstera biedējošākā īpašība ir viņa bezapziņa un
nesakarīgums. Kaut gan viņš nav ļauns, viņa rīcība bezapziņas un
pamestības dēļ mēdz būt ļoti cietsirdīga.(K.G.Jungs)
Brīnumpasakas
• Kolektīvās bezapziņas procesu tiešs atspoguļojums.
• Brīnumpasakās ir attēlota:
– Cilvēku psihiskā realitāte;
– Cilvēka dvēseles iekšējie ritmi;
– Pretrunas, lamatas, «saindēšanās - noburšana» ar
arhetipisko ēnu;
– Cēloņu un seku mijsakarības, recepte izejai no grūtām
situācijām (gan sadzīviskā līmenī, gan savā iekšējā pasaulē);
– Garīgo meklējumu scenāriji.
– Varonis kalpo par arhetipisku modeli, piemēru pareizai
uzvedībai un rīcībai
Arhetipiskie tēli latviešu tautas
brīnumpasakās
• Anima – princese, meitene, sērdienīte, tēli, kuru izpausmes
pasakās pārsvarā ir pasīvas, - iegremdēšanās, gaidīšana,
iedziļināšanās neapzinātajā, intuitīvajā, iekšējais darbs,
atbildes saņemšana no dziļuma.
• Darbība – atlasīšana, vērpšana, tīrīšana, mazgāšana,
kopšana, audzēšana, pacietīga radīšana.
• Pasakas – «Pelnrušķīte», «Sērdiene un mātes meita»,
«Bezrocīte», «Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko»,
«Sadancotās kurpes», «Slēpšanās no ķēniņa meitas»,
«Ķēniņmeitas sargs», «Princese zirga ribās», «Ķēniņa meita
zārkā», «varde par līgavu», «Baltā un melnā līgava», «Māsa
meklē savus brāļus» u.c.
Arhetipiskie tēli latviešu tautas
brīnumpasakās
• Animuss – puisis, dēls, zaldāts, ķēniņa dēls, trešais tēva
dēls, - izpausmes vienmēr ir aktīvas.
• Darbība – iet un dara, darbība, rīcība, atbildes
meklēšana caur darbību, mīklu minēšana –intelektuālā
f-ja.
• Pasakas – «Eža kažociņš», «Slinkais dēls», «Zelta
putns», «Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko»,
«Sadancotās kurpes», «Slēpšanās no ķēniņa meitas»,
«Ķēniņmeitas sargs», «Princese zirga ribās», «Kā
muļķītis ķēniņmeitu pestī», »Pateicīgais mironis»,
«Pieci savādie stiprinieki», «Ceļojums uz elli», «Māsa
meklē savus brāļus» u.c.
Arhetipiskie tēli latviešu tautas
brīnumpasakās
• Varonis – Tas, kurš atjauno veselīgu un apziņai pieejamu situāciju,
arhetipiska figūra, kas ir Ego modelis, kas funkcionē saskaņā ar
Patību. Bieži varonis pasakās parādās tad, kad ir bezizejas situācija.
• Ēna - velns, nelabais, pūķi, Zilbārdis, pamāte, pamātes meitas
Darbība – atklāta kaitniecība, manipulācijas, slēpšanās, maskēšanās.
(Piemēram, velns izved apmaldījušos ķēniņu no meža laukā, pieprasot
to, kas pirmais nāks viņam pa ceļu pretī)
• Triksters – arī velns, ceļa biedri, Misiņbārdis
Darbība – gan atklāta gan slēpta kaitniecība, nesaprotama, dīvaina
darbība (piemēram, varoņa līdzgaitnieki, cīņu biedri, kad jāizvelk
varonis no pazemes, palaiž virvi vaļā, lai varonis iet bojā), kad īsti nevar
saprast, kurā pusē viņš ir. Gan pazudina gan izglābj varoni, pa pusei
ļaundaris, pa pusei glābējs.
Darbība vairākās realitātēs
Brīnumpasakās darbība notiek vairākās realitātēs:
• Fiziskā pasaule (sociālā) – reaģēšana – apziņa.
• Garīgā pasaule (brīnumu valstība) –jēga –
zemapziņa - mežs, pazeme, velna ala, zemūdens
valstība.
• Patība – apzināšanās, - savienošanās, - karaļa pils,
muiža, jauna māja.
Lai ieraudzītu un varētu transformēt negatīvos
kompleksus, kas nospiesti ēnā, ir jātiekas ar tiem aci
pret aci, ir jānonāk pazemē, mežā.
Cilvēka dzīves vektors
Garīgā pasaule (ideālisms) - jēga
fiziskā pasaule (materiālisms) -reaģēšana
Konkrētu pasaku analīzes piemērs.
• Meitene meklē savus brāļus – noburtais animuss.
• Ķēniņmeita zārkā – anima pārņemta ar negatīvo
animusa enerģiju.
• Pelnrušķīte – animas atmodināšanas uzdevumi
• Varde par līgavu – dzīvnieka āda – izstumtais
komplekss.
• Pateicīgais mironis – varoņa ēna, kuru izpērk un
aprok. Ēna kā palīgs transformācijas ceļā.
• Princese zirga ribās – Animas noraidīšana –
atkalsavienošanās.
Personības attīstība
Lai notiktu attīstība, pirmkārt, ir nepieciešams
projekcijas izvest caur apziņu un atbrīvot objektu
no šīm projekcijām. Tādejādi nonākam pie
atziņas, ka mums ir darīšana nevis ar kaut kādu
būtību ārpus mums, bet ar savām paša
īpašībām. Runājot pasaku valodā, ir jāsatiekas
aci pret aci ar saviem «miroņiem», noburtajiem
brāļiem, noburtajām princesēm, ar saviem
velniem, pūķiem un raganām.
Paldies par uzmanību!
Lai pietiek pacietības un mīlestības
veicot savu darbu un
lai mūs sargā no Debesīm un palīdz
uz Zemes!

similar documents