Ekonomika, vide, labklājība, laime

Report
1
2
"Dzīve pēc augsmes"
"Dzīve pēc augsmes" ir pārskats, ko pasūtījis Laimes,
ekonomikas un sabiedrības pētījumu institūts (the
Institute for Studies in Happiness, Economy, and
Society - ISHES), kas atrodas Tokija, Japāna.
Neilgtspējīgās ekonomiskās tendences rada
pārliecinošu pamatu uzskatam, ka nepieciešams pāriet
no tradicionālās rūpniecības nepārtrauktas izaugsmes
plānošanas uz jaunu sociālā progresa redzējumu, kas
pamatots ar personisko un sociālo laimi un labklājību.
3
"Dzīve pēc augsmes"
Vai cilvēce kopumā var būt laimīga un apmierināta neiznīcinot pasaules
dabas sistēmas, no kurām mēs esam atkarīgi ? Šis jautājums sāka pārņemt
pētnieku prātus 20. gadsimta beigās, bet tagad, 21. gadsimtā, tas ir kļuvis par
mūslaiku aktuālāko jautājumu.
Zinātnieki arvien atsaucas un atsauksies uz šo laika posmu - "Antropocenu", ar
ko tiek raksturots Zemes vēstures posms, kopš pastāv cilvēki uz planētas un
ietekmē klimatisko, bioloģisko un pat ģeoloģisko sistēmu.
Mūsu skaits ir pieaudzis no viena miljarda 1800. gadā līdz septiņiem
miljardiem gadā 2012. gadā, un paredzams, ka pārsniegs deviņus miljardus
2050. gadā.
Lauksaimniecība, enerģijas ieguves augi, pilsētas, automašīnas,
lidmašīnas, dambji, zvejas flotes, daudzas citas tehnoloģijas ir mainījušies
planētas izskatu.
Mūsu ietekmes efekts uz pasaules ekosistēmu pēc apjoma ir
līdzvērtīgs ledus laikmetam vai milzīga asteroīda nokrišanai, un ir
paredzams, ka tas būs atstājis mūsu pēdas nogulās vēl pēc miljardiem
gadu.
4
GLOBĀLĀS EKONOMIKAS IESPĒJAS
“Globālā ekonomika" nav monolīta. Resursu izmantošana, radot vērtību, un nodrošinot
cilvēka vajadzības un vēlmes ir ļoti atšķirīgas dažādās pasaules vietās. Japānas ekonomika
ļoti atšķiras no Ķīnas, ASV, Brazīlijas vai Butānas ekonomikas.
Visas pasaules lielākās ekonomikas sistēmas ir kopīgas, ar absolūtu atkarība no
izaugsmes. Katras valsts ekonomiskā veiksme pasaulē būtībā tiek mērīta cik ātri
katra valsts patērē resursus, nodrošina preču ražošanu un pakalpojumu, un
rezultātā paplašina naudas plūsmu.
Straujš pieaugums ir labāks nekā lēna izaugsme, ne-augsme ir slikta, bet "negatīvs
pieaugums" (lejupslīde, recesija) jau tiek uzskatīts par katastrofālu, ja tas turpinās ilgāk
nekā dažus mēnešus.
Ja pieaugums valsts ekonomiskā ziņā vienmēr ir
mērķis un, ja lielāka izaugsme ir labāka nekā
mazāka, ko tas dod nākotnei ?
5
NELIELAS PLANĒTAS IEROBEŽOTĀS IESPĒJAS
Zeme mums reiz šķita neizmērojami liela, bet tagad ar reaktīvo lidmašīnu no vienas puses
uz otru var aizlidot dienas laikā.
Pētnieki spriež, cik desmitgades (ne gadsimtus !) vēl būs pieejami naftas produkti. Metālu,
zivju, pat svaiga ūdens piegāžu līmenis kļūst zemāks.
Vēl vairāk satrauc tas, ka mājsaimniecību un ražošanas atkritumu daudzums turpina
palielināties, veidojot, satraucošus veidojumus - milzīga plastmasas atkritumu
koncentrēšanās Klusā okeāna vidusdaļā.
Atkritumu uzkrāšanās un rotācija
pasaules okeānos
6
Plastmasas atkritumi Klusā okeāna konverģences zonā
7
UZSKATS, KA AUGSME VAR TURPINĀTIES BEZGALĪGI,
IR NE TIKAI SMIEKLĪGS,
BET ARĪ IR MALDĪGS
Ekonomika laika gaitā kļūst efektīvāka, bet inovācijas sniedz aizstājējus dažiem
resursiem, kad tie beidzas vai kļūst pārāk reti un dārgi.
Kādā brīdī, vairāk nav ar ko aizstāt, ne arī iespējams panākt vēl augstāku efektivitāti, kā
arī palicis pārāk maz resursu, lai apmierinātu vajadzības.
Ja izaugsme vēl nav pārtraukta pirms tam un, ja ekonomika nav pietuvinājusies
sistēmām, kas neprasa nepārtrauktu ražošanas paplašināšanu patēriņa
nodrošināšanā, tad sabrukums ir neizbēgams.
Lai panāktu ilgtspējīgu, katastrofu drošu attīstību nākotnē, ir nepietiekami runāt par
nepieciešamām izmaiņām globālajā ekonomikā, - mums pašiem ir jāmaina daudzas dažādas
ekonomikas, visā pasaulē.
8
"LAIME" VARĒTU KONKURĒT AR "IZAUGSMI”
Dažās valstīs, piemēram, Butānā, konsekventi runā par " Nacionālo Laimi “ un pat
mēģināt izmērīt laimi izsmalcinātā veidā, bet pētnieki no Austrijas nesen ir mērījuši
"subjektīvo labklājību", "dzīves kvalitāti" un "veiksmi" savas valsts iedzīvotājiem.
Savukārt termini "patiess progress", "ilgtspējīga sabiedrība", un pat "ne-augsme"
parādās arvien biežāk nopietnās diskusijās par politiku.
Arvien vairāk ietekmīgāko politiskā, biznesa, un institucionālo līderu tagad atzinuši,
ka ekonomiskā augsme, kā mēs šobrīd to definējam un novērtējam, nav vienīgais rādītājs
saistībā ar cilvēku labklājību.
Lielbritānijas premjerministra Dāvida Kamerona, Francijas eksprezidenta Nikolā
Sarkozī un Ķīnas Komunistiskās partijas vadības izteikumi par šo tēmu ir parādījušies
pasaules plašsaziņas virsrakstos.
9
2012. gadā, ANO Globālās ilgtspējas augsta līmeņa grupa, ko vadīja Dienvidāfrikas
Republikas prezidents Zuma un Somijas prezidente Halonena – izteica nepieciešamību
"starptautiskajai sabiedrībai izvērtēt iekšzemes kopprodukta nozīmi un izstrādāt jaunu
ilgtspējīgas attīstības indeksu vai atbilstošu rādītāju kopumu".
10
Kāpēc starp valdībām un sabiedriskās domas līderiem
palielinās interese par izaugsmi un laimi ?
Tam ir trīs galvenie iemesli: viens ir politiska
rakstura, otrs ir vairāk zinātnisks un empīrisks
pēc būtības, bet trešais ir ētisks.
11
Palielināt darba vietas
JAUNS: NEATLAIST NO DARBA VECĀKUS DARBINIEKUS
Atjaunot sabiedrības finanses
JAUNS: STARPPOSMA EKONOMISKAIS PĀRSKATS
Atjaunot sabiedrības uzticību
JAUNS: STARPPOSMA EKONOMISKAIS PĀRSKATS
Atrast jaunas attīstības iespējas
JAUNS: PĒTNIECĪBA UN ATTĪSTĪBA
12
Kas ir "augsme" ?
Parastos un pat sarežģītākos gadījumos cilvēki arvien biežāk saprot, ka Zeme
nevar uzturēt bezgalīgu augsmi.
Alternatīvu meklējumi augsmei parasti ātri ir noved pie koncepcijām par
cilvēku laimi un labklājību.
"Augsme” mūsdienu politiskā un ekonomiskā kontekstā un, jo īpaši politisko runu ikdienas
valodā un avīžu rakstos, ir izsakāma vismaz četros dažādos jēdzienos:
1. cilvēces fiziskās klātbūtnes paplašināšanās uz Zemes (pilsētu, zemnieku saimniecību un
rūpniecisko teritoriju paplašināšanās);
2. ražošanas, kā arī patēriņa preču un pakalpojumi pieaugums (rūpnīcu produkcija un biroju
pakalpojumi);
3. monetārās aktivitāte palielināšanās ekonomikā (valūtas plūsma starp pircējiem un
pārdevējiem);
4. vispārējs tehniskais progress un rūpniecības attīstība (pieaugošā tehnoloģiju uzlabošanās
un izmantošanas paplašināšanās).
13
EKONOMISKĀS AUGSMES TAGADNES MODELIS
Sociālajā jomā pasaule šobrīd piedzīvo to, ka strauji aug iedzīvotāju skaits un atbilstoši
palielinās to cilvēku skaits, kuri ir gatavi sacelties pret politisko un ekonomisko sistēmu, kas
tiem nav sniegusi gaidītās iespējas.
Arābu pasaules pašreizējās transformācijas izraisīja eksistenciālās problēmas - pārtikas cenu
kāpums, ūdens trūkums, darbavietu nepietiekamība jauniem izglītotiem cilvēkiem, bet
visiem negatīviem blakusefektiem bija ļoti strauja attīstīšanās. Pašlaik arābu pasaules
transformācijas rezultātu ir neiespējami prognozēt, bet pasaule noteikti nekad nebūs tāda
pati, kā tagad.
- Kam vajadzētu turpināt pieaugt ?
- Kā izaugsme jāpārtrauc ?
- Kam vajadzētu sarukt ?
- Vai izaugsme turpināsies ?
- Vai mēs jau esam sasnieguši "izaugsmes robežas" (gan ekoloģiskās , gan
sociālās) ?
- Kā varētu pārkārtot ekonomisko augsmi, lai visi būtu laimīgi, dzīvotu
labklājībā, un visiem būtu atbilstošas iespējas, bet nesagraujot planētu.
14
„AUGSME, KĀ PARASTI”
Modernā pasaule ir apsēsta ar augošu mērīšanas māniju vai "monetāro" ekonomisko
izaugsmi. Tika izgudrots un ieviests jēdziens par iekšzemes kopproduktu – IKP (Gross
Domestic Product - GDP). Šis ir skaitlis, par kuru tiek visbiežāk ziņots saistībā ar
panākumiem vai panīkumu pasaules valstīs. Tas atspoguļo arī darba efektivitāti un
monetarizētās ekonomikas aktivitāti.
Tomēr šim mērāmajam lielumam ir daudz trūkumu. Arī aplamība, ka katastrofas,
nelaimes gadījumi un kari palielina IKP, jo nācija mobilizē savu ekonomiku, lai atgūtos
pēc stihijas, veiktu atjaunošanas darbus vai dotos uzbrukumā citai valstij. Turklāt daudzas
izmaksas, sākot ar vides degradāciju un līdz pat dziļai sociālajai nevienlīdzībai, biežāk
izraisa IKP pieaugumu.
„Augsme, kā parasti” atstāj malā kvalitatīvu, laba-vai-slikta veida izaugsmi, un
ignorē sistēmiskos izaugsmes ierobežojumus.
„Augsme, kā parasti” ir tik labi standartizēta ar "IKP" indikatoru, ka šie divi termini ir
gandrīz sinonīmi. Gada IKP panākumi liecina par „Augsmes, kā parasti” uzvaras gājiena
turpināšanos.
15
LAIMES EKONOMIKA
Vārds, kas šobrīd visbiežāk parādās vārda „augsme” vietā ir "laime", lai apzīmētu
pasaules ekonomiskā sistēmas virzības mērķi.
Ja vadošās valstis, kā Ķīna vai Apvienotā Karaliste runā par nākotnes attīstības
jautājumiem, un sāk procesu, lai atrastu alternatīvas mērījumu iespējas vispārējiem
panākumiem, “laime" ir vārds, kas liek sarosīties.
Attīstības pieauguma vērtējums ar "laimi" kā galveno indikatoru pārskatos par valsts
mērķiem ir izsekojams nelielajā Himalaju valstī Butānā, kas atrodas starp Ķīnu un
Indiju.
Butānas karalis jau sen ir publiski veicinājis jaunas koncepcijas "Nacionālā laime" un
tās mērīšanas procesa ieviešanu, tā cenšoties aizvietot plaši pazīstamo indikatoru "IKP".
Saīsinājumā un salīdzinot ar IKP, varētu lietot indikatoru “Iekšzemes Kopējā Laime” –
IKL.
Britu ziņu žurnāls The Economist nesen (12. 05. 2011.) rakstīja: "Akadēmiskā
interese par IKL un tās mērīšanu bija spiesta pievērsties ezoteriskajam
(noslēpumainajam) Butānas piemēram.
Jau tagad Lielbritānijas konservatīvo vadītā valdība veido valsts laimes indeksu.
Savukārt, Nikolā Sarkozī, Francijas prezidents, vēlējās aizstāt tradicionālos IKP
mērījumus ar subjektīvā laimes līmeņa un vides ilgtspējas noteikšanu”.
16
Butānas Karaliste
17
BRICS Deklarācija
Daudzas valstis tagad runā par laimi un labklājību, kā alternatīvo mērķi, salīdzinot ar
„Augsmi, kā parasti”.
2011. gada "BRICS" ekonomikas konferencē Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Ķīnas un
Dienvidāfrikas valdības izplatīja kopīgu paziņojumu - "Sanya Deklarāciju", kas nosaka:
“BRICS valstis turpinās izmantot spēcīgu un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, ko
uzskata par vienīgo ceļu, lai mazinātu nabadzību”.
Nabadzības mazināšanu nav lielākās bažas par ekonomikas izaugsmes politiku pasaules
bagātākās un visvairāk rūpnieciski attīstītās valstīs.
Bet vai tautas, kas jau dzīvo labklājības valstīs var vai grib veidot un uzturēt "laimes
ekonomiku", aizvietojot nepārtraukto ekonomikas augsmi ?
Tas ir jautājums, kas šobrīd tiek nopietni pētīts arvien pieaugošā ekonomistu un
politikas veidotāju saimē visā pasaulē.
Pētījumi par cilvēku laimi liecina, ka pieaugot naudas ienākumiem, apmierinātībai ar dzīvi ir tendence
pieaugt visās kultūrās. Pēc tam, kad tiek sasniegts noteikts ienākumu līmenis (starp 15 000 un 75 000 USD
uz vienu personu, atkarībā no tā, kurā valstī persona dzīvo), laime pārstāj augt.
Nepieciešamo izaugsmi un stabilu līmeni par laimi tauta sasniegs, ja ienākumu līmenis palielināsies
vismaz līdz 15 000 USD vienai personai.
IKP/iedz. pieaugot vēl vairāk tiek pirktas vēl daudzas lietas, bet papildu laimes, iespējams nav starp tām.
18
EKONOMISKĀS AUGSMES PIRMSĀKUMI
Iedzīvotāju skaita pieaugums ir vecākais faktors, kas ietekmē ekonomisko izaugsmi,
bet tas ir būtisks faktors, jo veiksmīga bioloģiskā pielāgošanās cilvēku sugai ļāva vairoties
un izklīst pa visu Zemi, ieņemot daudzas un dažādās ekoloģiskās nišas.
Ļoti drīz cilvēki sāka izgatavot darbarīkus un attīstīt to izmantošanas tehnoloģijas
(ieroči, metodes mājokļu būvniecībai), kā arī attīstīja kultūru (valoda, dzīvnieku un augu
audzēšana), kas sistēmiski uzlaboja samērā bezpalīdzīgo cilvēka mazuļu izdzīvošanas
rādītājus, bet palielināja mūža ilgumu un izplatīšanās spējas.
Cilvēki pārvietojās uz katru apdzīvojamu planētas nostūri, bet meži un purvi pārvērtās
par lauksaimniecības zemēm. Apdzīvotas vietas, bet vēlāk, pilsētas sāka aug kā sēnes.
Beidzot nelielu cilvēku grupas parādījās pat sasalušajos polu apgabalos un kosmosa stacijās,
kas riņķo ap planētu.
Cilvēku skaits palielinājās pastāvīgi, līdz ar patērēto dabas resursu pieaugumu, jo bija
jānodrošina patēriņš, ražošanas rīki un mašīnas, kas gatavo vajadzīgas lietas, kā arī jāveicina
Iedzīvotāju skaita pieaugums ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē ekonomisko izaugsmi, bet tas ir acīmredzami
prieku baudīšana. Bija nepieciešami izgudrojumi
un
inovācijas,
būtisks
faktors.
Tas, ļoti iespējams, irbet
vecākaisrezultātā
faktors, jo veiksmīgasākās
bioloģiskā pielāgošanās cilvēku sugai ļāva
vairoties un izklīst pa visu Zemi, ieņemot daudz un dažādās ekoloģiskās nišas.
Ļoti drīz cilvēki sāka arī izgatavot darba rīkus un to izmantošanas tehnoloģijas (ieroči, metodes mājokļu būvniecībai),
konflikti ar vidi un tās destrukcija.
kā arī attīstīja kultūru (valoda, dzīvnieku un augu audzēšana), kas sistēmiski uzlaboja samērā bezpalīdzīgo
cilvēka mazuļu izdzīvošanas rādītājus, bet palielināja mūža ilgumu un izplatīšanās spējas.
Dažādos laikos ir bijuši svarīgi panākumi,Cilvēki
mehānismu
un tehnoloģiju
attīstība,
kas bet neapdzīvotām
pārvietojās uz katru apdzīvojamu
planētas nostūri un pat uz
dažām ne tik piemērotām,
vietām. Meži un purvi pārvērtās par lauksaimniecības zemēm. Apdzīvotas vietas, bet vēlāk, pilsētas sāka aug kā
sēnes. Beidzot nelielu cilvēku grupu bāzes parādījās pat sasalušajos polos un kosmosa stacijās, kas riņķo ap
veicināja arvien pieaugošu un arvien produktīvāku
planētu.resursu izmantošanu, lai uzlabotu
Cilvēku skaits palielinājās pastāvīgi, līdz ar patērēto dabas resursu pieaugumu, jo bija jānodrošina patēriņš, ražošanas
rīki un
mašīnas, kas gatavo vajadzīgas
lietas,un
kā arī jānodrošina
prieku tie baudīšana.
Bija nepieciešami
cilvēku materiālās dzīves līmeni (Romiešu ceļi un
akvedukti;
Ķīnas
Mongolijas
sistēmu
izgudrojumi un inovācijas, bet rezultātā sākās konflikti ar vidi un tās destrukcija.
Dažādos laikos ir bijuši svarīgi panākumi, mehānismu un tehnoloģiju attīstība, kas veicināja arvien pieaugošu un arvien
attīstība birokrātiskās pārvaldes organizēšanā
un
tirdzniecības
banku
rašanās
produktīvāku
resursu izmantošanu,vadībā;
lai uzlabotu cilvēku
materiālās dzīves
līmeni (Romiešu ceļi un akvedukti;
Ķīnas un Mongolijas sistēmu attīstība birokrātiskās pārvaldes organizēšanā un tirdzniecības vadībā; banku
rašanos Renesanses laiku Itālijā; nepārtraukta zinātnes attīstība un tehnoloģiju izplatība).
Renesanses laiku Itālijā; nepārtraukta zinātnes
attīstība un tehnoloģiju izplatība).
Mēs esam liecinieki tam, ka strauji izplatās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, sablīvēšanās notiek
tirdzniecības tīklu sablīvēšanās, ir sācies fenomenāls naudas vairošanas pieaugums un naudas plūsma ap mūsu
planētu kļūst arvien intensīvāka.
19
1849. - 1972. - AUGSMES EKSPLOZĪVAIS UN ASIŅAINAIS GADSIMTS
Modernā "augsmes izaugsme" ir saistīta ar izšķirošiem pagrieziena punktiem - eiropiešu
jūras braucēju atklājumi un kolonizācija; Eiropas feodālisma izbeigšanās un
komerctirdzniecības valdību izveidošanās; paātrināta jauno tehnoloģiju izplatība.
Bet kādā brīdī, augsmei bija "uzrāviens” pēdējo pāris gadsimtu laikā. Vispirms, ap 1800-to
gadu vidu visas attīstības līknes ir samērā lēzenas. Bet ap 1950-iem gadiem ir samērā stāvs
pacēlums, kas tālāk kļūs gandrīz vertikāls.
Zinātnieki, kas pēta šīs tendences ir devuši tam nosaukumu "Lielais Paātrinājums".
Lai izprastu "Lielā Paātrinājuma" parādību, ir lietderīgi sasaistīt šos globālu sistēmu
"uzrāviena punktus" ar reāliem notikumiem vēsturē. Kā paātrinātas ekonomiskās augsmes
pirmo pagrieziena punktu un simbolisku "starta šāvienu", uzskata Kalifornijas „zelta
drudzi” no 1849. gada.
20
NAUDAS RAKŠANA - KALIFORNIJAS ZELTA DRUDZIS
Kalifornijas zelta drudzim ir simboliski svarīga vēsturiska nozīme augsmes procesā, jo tas notika
eiropiešu Amerikas ekspansijas beigas, ko daudzi vēsturnieki atzīst par brīdi, kad tika " slēgtas
robežas", galvenokārt attiecībā uz ASV, bet arī par Eiropas kolonizācijas kustības beigām kopumā. Pēc tam
bija palikusi vairs visai maza planētas daļa (ar samērā mērenu un patīkamu klimatu) uz kurieni cilvēki,
neatkarīgi no to izcelsmes, varētu migrēt. Gandrīz visus labākos biotopus jau labi aizņēmuši citi cilvēki.
Kalifornijas zelta drudzim bija svarīga loma arī tādējādi, jo tas iezīmēja pēdējo vēsturisko brīdi, kad
cilvēki varēja doties uz vietu, kur viņi varēja rakt zeltu jeb burtiski "izrakt naudu". Zelts jau
sensenis bija vēlamā valūta daudzās ekonomikas sistēmās.
Citus resursus, sākot no naftas līdz kokiem un zivīm, bija jāpērk vai jāpārdod -jāpārveido naudas
formā, lai šie resursi dotu iespēja gūt ekonomisku labumu. Plaša mēroga bartera darījumi bija pārāk
sarežģīti, lai pārveidotu "mantu" par "naudu", tāpēc bija nepieciešams starpnieks – monetāra ekonomiskā
sistēma.
Šādu transformācijas soli varēja izmantot arī "pārdodot" zeltu, bet praktiski tas bija nevajadzīgs, jo
zelts bija arī nauda. Līdzīgu ainu var vērot arī šodien, vairākos veidos:
• Indija, cilvēki joprojām bieži izvairās no bankām un "valkāt savu naudu uz sava ķermeņa" - zelta
aproces, kaklarotas, un citas rotaslietas. Centieni pārliecināt cilvēkus pārdot savu zeltu, un pārvērst to par
monetāru bankas kontu sastop spītīgu pretestību, it īpaši, starp nabadzīgajiem,
• dažās valstīs valdības joprojām aktīvi meklē iespējas aicināt cilvēkus "likt zeltu bankā”, pārvērst par
naudu, lai uzlabotu nācijas bilanci.
21
22
IZAUGSMES "SLEPENĀ SASTĀVDAĻA": ENERĢIJA
Process, apvienojot izejvielas ar darbaspēku un tehnoloģijām, lai „ražotu” naudu tika ievērojami
paātrināts saistībā ar enerģētikas un tehnoloģiju revolūciju, kas sākās 18. gs.
Pievienojot bagātīgajiem enerģijas avotiem - naftai, deggāzei un oglēm recepti, kā tās izmantot
elektroenerģijas ražošanā, pasaules ekonomikai tika nodots spēcīgs jauninājums, lai radītu papildus
vērtību, ko varēja monetarizēt.
Ap 19. gs. sākumu , automobiļi un citi rūpniecības produkti nonāca no strauji augošām ražošanas
līnijām, kuru darbību nodrošināja un virzīja ļoti spēcīgas jaunās enerģijas formas. Rūpnieciskās ražošanas
process kļuva arvien efektīvāks pārvēršot rūdas par metāliem un pēc tam no metāliem ražojot preces
daudzās formās un visāda veida mašīnas, lai varētu veikt darbu arvien lielākā apjomā.
Pasaules naudas reģistrācijas mašīnas pēkšņi sāka darboties bīstami ātri. Lai iegūtu šo naudu, arvien
vairāk un vairāk cilvēku augošajos rūpniecības centros devās uz darbu, lai pārdotu savu laiku, bet varētu
iegādāties produktus, ko viņi paši vai citu rūpnīcu strādnieki saražoja.
Process, apvienojot izejvielas ar darbaspēku un tehnoloģijām, lai „ražotu” naudu tika ievērojami paātrināts saistībā
Henrijs Fords tā strukturēja savu uzņēmumu, lai
viņa
autounrūpnīcu
darbiniekiem
būtu
pietiekami
ar enerģētikas
tehnoloģiju revolūciju,
kas sākās vēlīnajos 18.
gs.
Pievienojot bagātīgajiem enerģijas avotiem - naftai, deggāzei un oglēm recepti, kā izmantot ogles elektroenerģijas
daudz naudas un tie varētu atļauties nopirkt auto, kamērražošanā,
viņi pasaules
turpināja
darbu
atmaksāt
ekonomikai
tika nodots(paspētu
spēcīgs jauninājums,
lai radītu papildus vērtību, ko varēja
monetarizēt.
Ap 19. gs. sākumu , automobiļi un citi rūpniecības produkti nonāca no strauji augošām ražošanas līnijām, kuru
neizbēgamos aizdevumus).
darbību nodrošināja un virzīja ļoti spēcīgas jaunās enerģijas formas. Rūpnieciskās ražošanas process kļuva
efektīvāks pārvēršot rūdas par metāliem un pēc tam no metāliem ražojot preces daudzās formās un
Tomēr šajā procesā bija daudz konfliktu – briesmīgi arvien
trūkuma
gadījumi
rūpnieciskajās
pārtikas
visāda
veida mašīnas,
kas, savukārt, varētu,
izmantojot šo pašu pieejamo
enerģija veikt darbu arvien lielākā
apjomā, par ko cilvēki bija gatavi maksāt arvien lielākas naudas summas.
apgādes sistēmās (to 1906. gadā ir dokumentējis amerikāņu
rakstnieks
Uptons
Sinklairs
savā
romānā
Pasaules naudas reģistrācijas mašīnas pēkšņi sāka darboties bīstami ātri. Lai iegūtu šo naudu, arvien vairāk un
vairāk cilvēku augošajos rūpniecības centros devās uz darbu, lai pārdotu savu laiku, bet varētu iegādāties
produktus,
ko viņi paši vai citu rūpnīcu strādnieki saražoja.
„Džungļi”). Bet strādnieku cīņas, noveda pie arodbiedrību
rašanās.
Saites šajā ražošanas un patēriņa ķēdē bieži bija skaidri redzamas, piemēram, Henrijs Fords tā strukturēja savu
uzņēmumu, lai viņa auto rūpnīcu darbiniekiem būtu pietiekami daudz naudas un tie varētu atļauties
Cīņa par varu, precēm, resursiem izraisīja asus politiskus
strīdus
tas,darbu
zināmā
mērā,
bija aizdevumus).
nopirkt auto,
kamēr viņiun
turpināja
(paspētu atmaksāt
neizbēgamos
Tomēr šajā procesā bija daudz problēmu un konfliktu, jo jebkurš ar vēstures izpratni apveltītais atklāj procesa
priekšvēstnesis Pirmajam Pasaules karam, kas pieprasīja būtību.
šausminošas
izmaksas
ganrašanās,
parbetcilvēkiem,
gan
Strādnieku cīņas, noveda
pie arodbiedrību
arī pie briesmīgajiem
un groteskiem trūkuma
gadījumiem rūpnieciskajās pārtikas apgādes sistēmās (to 1906. gadā ir dokumentējis amerikāņu rakstnieks
Uptons
Sinclairs
savā
romānā
„Džungļi”).
par vidi.
Cīņa par varu, precēm, resursiem izraisīja asus politiskus strīdus un tas, zināmā mērā, bija priekšvēstnesis
Pirmajam Pasaules karam. Savukārt karš pieprasīja šausminošas izmaksas gan par cilvēkiem, gan par
vidi. Diemžēl izrādījās, ka karš var būt diezgan pozitīvs notikums, raugoties no ekonomiskās augsmes
perspektīvām.
23
Gaļas pārstrādes
industrija, ~ 1900.
24
Kari izaugsmei
Impēriju veidošanās procesu, kas ierakstīts cilvēces vēsture, vienmēr ir vadījusi politiskās vīzija par
nepārtrauktu un ātru ekonomikas paplašināšanos.
Pirmais Pasaules karš
1914.–1918.
Pirmo un Otro Pasaules karu daļēji virzīja tā laika
vērienīgā impēriju un nacionālo valstu ātras
ekonomiskās izaugsmes vēlme. Faktiski kara
virzība bija saistīta ar kontroles iegūšanu par
resursiem (enerģija, zeme, izejvielas, tehnoloģijas)
un tirdzniecības ceļiem.
Daži mūsdienu komentētāji
interpretē galvenās kaujas darbības
Otrajā Pasaules karā (Japānas
ekspansija Dienvidaustrumu Āzijas
virzienā, Vācijas sirojumi Krievijā un
ASV pozīcijas nostiprināšana
Atlantijas un Klusajā okeānā) ar
nepieciešamību kontrolēt galvenos
resursus, piemēram, naftu.
Daudzi vēsturnieki
uzskata, ka dziļā
ekonomikas depresija, ko
piedzīvoja industrializētā
pasaulē
1930-os gados beidzās tikai
ar industrializēto valstu
pārveidošanu par karu
ekonomikām.
Kara vajadzībām valsts
investē milzīgas
summas, lai izstrādātu
jaunas tehnoloģijas un
attīstītu rūpniecisko
ražošanu – līdz ar to
ikviens tiek iesaistīts
darbā.
Otrais Pasaules karš
1939.–1945.
Pasaules rūpniecības ekonomika
turpina darboties kara laika režīmā
līdz pat mūsdienām, ko apliecina
gan "Aukstais karš", gan pavisam
nesenie "kari pret teroristiem".
Trešais Pasaules
karš
???
Karš ir izrādījies par vienu no veidiem, lai nodrošinātu būtisku ekonomikas augsmi un
tās “iekšzemes kopprodukta" palielināšanos. IKP pats sevi izmanto kā savdabīga veida
kara ieroci.
IKP augsme
Iekšzemes kopprodukts ir visu valstī notiekošo ekonomisko darbību monetāra izteiksme noteiktā
laika periodā. Ja IKP skaitliskais lielums kļūst lielāks, notiek "ekonomiskā izaugsme", ja kļūst
mazāks - "lejupslīde", bet, ja lejupslīde turpinās ilgāku laiku, ir iestājusies "depresija".
Monetārās ekonomikas aktivitātes mērīšana
sākās pagājušā gadsimta vidū, kad sāka runāt
par "augsmes augsmi".
IKP kā indikatoru sākotnēji radīja
Amerikas ekonomisti, lai palīdzētu ASV
valdībai tikt galā ar 1930-o gadu
ekonomisko depresiju. Tas izrādījās vēl jo
vērtīgāks plānojot kara laika ekonomisko
ražošanu. IKP ļāva valdībai atrast rūpnīcas,
kas netika pilnībā izmantotas, lai nodrošinātu
maksimālu ražošanu.
Atbilstoši ekonomikas vēsturnieku
vērtējumam, Hitlers neizmantoja IKP
(vai tam nebija līdzīgas kompleksas un
efektīvas valsts ekonomikas
statistikas) un tā rezultātā daudzas
Vācijas rūpnīcas ražoja daudz mazāk
nekā tās varēja. Tas noveda pie lielas
un, iespējams, izšķirošas starpības
starp divām karā iesaistītām pusēm
attiecībā uz tanku, lidmašīnu, bumbu
utt.
IKP izgudrotājs, Simons Kuznets bija noraizējies, ka viņa izgudrojums varētu tikt izmantots ļaunprātīgi. Par
to viņš ziņoja ASV Kongresam jau 1934. gadā, brīdinot, ka jauno valsts ekonomikas statistiku nedrīkst
izmantot, lai novērtētu kopējo tautas labklājību.
Vērtējums „augsmei kā parasti”
Sākot ar 1950-iem gadiem augsmes līknes strauji pieauga. Tas it kā bija jaunā raķešu un kosmosa
izpētes laikmeta atspoguļojums arī straujajām izaugsmes tendencēm uz mūsu planētas.
“Lūzuma (pavērsiena) punkta" iemesli ir daudzi, arī „aukstais karš” starp kapitālistiskajiem Rietumiem
un komunistu Austrumiem, kas tā arī nekad uzliesmoja pasaules mēroga bruņotā konfliktā.
Konkurējošās pasaules ekonomiskās un politiskās sistēmas, ko vadīja ASV un PSRS, ieguldīja milzīgus līdzekļus
zinātnē, inženierzinātnēs un ražošanā, kā arī nepieciešamajā izglītība, kas bija nepieciešama tehnoloģiskajam
progresam.
Rietumvalstis veicināja arvien komercializētāku dzīvesveidu, daļēji, lai
pierādītu, ka Rietumu modelis ir labāks nekā valsts kontrolēta vardarbīgā
"vienlīdzība" padomju bloka tautām. Rezultātā bija iespaidīgs pieaugums,
visās jomās: vairāk cilvēku, vairāk ražošanas un patēriņa, vairāk naudas, kas
pārvietojās caur ekonomiku un paātrināta tehnoloģiju izstrāde.
Tomēr bija brīdinājumi no zinātniekiem: Reičela Kārsone
(Rachel Carson) ar 1962. gada „Kluso pavasari” un Pauls Erlihs
(Paul Ehrlich) ar 1968. gada „Iedzīvotāju sprādzienu”, kas pauda
ideju, ka pastāv planētas robežas cilvēka augošajai darbībai.
30
1972. gads: globālās diskusijas sākšana par augsmi
Vēsturiski 1972. gads iezīmējās kā pavērsiena punkts. Tas bija gads, kad pacēlās pats pēdējais ASV „Apollo”
kosmosa kuģis, jo ASV Mēness izpētes programma tika apturēta valsts budžeta spiedīgo problēmu dēļ.
Interpretējot to simboliski, varētu teikt, ka šis pagrieziena punkts tika atzīts klusuciešot, jo cilvēki sāka saprast, ka
Zeme ir mūsu vienīgās mājas. Mēs nevaram izglābties aiz tās robežām un atrast jaunas planētas vai to pavadoņus,
kas būtu apdzīvojami tuvākajā laikā.
1972. gads iezīmējās arī ar ANO pirmo globālo vides konference Stokholmā, kas atspoguļoja daudzas
jaunas bažas un nepieciešamās rūpes par planētas nākotni. Stokholmas konference šobrīd tiek uzskatīta
par sākuma punktu pasaules augstākā līmeņa sanāksmēm par vides un attīstības jautājumiem.
Apollo-17 ekipāža:
no kreisās
Harrison Schmitt,
Eugene Cernan (sēž),
Roland Evans
Eižens Kernans uz Mēness virsmas
1972. gada 13. decembrī.
Romas klubs
Neviens cits notikums neatspoguļo 1972. gada, kā pagrieziena punkta nozīmi vēsturē, kā Romas kluba un Masačūsetas
Tehnoloģiskā institūta pētījums „Augsmes ierobežojumi”.
Šī revolucionārā grāmata ziņoja uz pētījumu, kas izmantoja datora modeli, lai atrastu mijiedarbību starp pasaules iedzīvotāju
skaita pieaugumu, rūpniecisko ražošanu, resursu izmantošanu un piesārņojums.
Tās jaunie autori (vidējais vecums aptuveni 30 gadi) brīdināja par nopietnām resursu un vides problēmām nākotnē, ja cilvēki
turpinās savu pašreizējo kursu.
Šī grāmata tika pārdota miljonos eksemplāru, radīja simtiem laikrakstu un žurnālu virsrakstus un uzsāka saasinātās pasaules
debates par ilgtermiņa perspektīvas ekonomikas izaugsmes iespējām.
Dennis Meadows
Donella Meadows
Jørgen Randers
Ekonomikas un ekonomistu nozīmība
Nozīmīgs balsts, lai uzturētu augsmes modeli ir salīdzinoši augstais ekonomista statuss.
Ekonomistiem ir izcila vieta mūsdienu rūpniecības sabiedrībā. Viņiem ir ļoti liela loma
kā viedokļu līderiem, politikas veidotājiem, politikas padomniekiem un plašsaziņas
līdzekļu komentētājiem.
Tā kā pārsvarā ekonomika ir intensīvi vērsta uz monetāro ekonomisko aktivitāti – „kā
stimulēt ekonomiku", "kā palielināt nodarbinātību", "kā izvairīties no recesijas" svarīgākais ekonomikas uzstādījums publiskajā sfērā ir vērsts uz maksimālu izaugsmi.
Visvairāk pārliecinošais rādītājs par vēsturisko augsmes modeļa dominanci
ekonomiskajā domāšanā - kā arī indikators par šī modeļa nespēju – var tikt atrasts tā
saucamajās "Nobela prēmijās ekonomikā".
Šī ļoti publiskotā Gada balva faktiski nav Nobela prēmija formālā ziņā. Nobela prēmiju
piešķir no Nobela fonda, kuru izveidoja atbilstoši Zviedrijas izgudrotāja Alfrēda Nobela
testamentam 1895. gadā.
Savukārt Ekonomikas balva tika pievienota daudz vēlāk, 1968. gadā un to izveidoja
Zviedrijas Banka. Oficiālais tās nosaukums ir " Zviedrijas Bankas balva ekonomikas
zinātnē par piemiņu Alfrēdam Nobelam".
PROFESIJU NOZĪMĪBA
Kā svarīgs rādītājs par ekonomistu lomu pasaules apritē, ir vārda "ekonomists" meklējums
par pašreizējiem ziņu rakstiem, kas tiek indeksēti interneta meklēšanas gigantā Google aptuveni 97 500 000 rezultāti (27.11.2012.) Aptuveni 81 400 000 rezultāti 18.05.2013.).
To var salīdzināt ar citiem rezultātiem:
"dziedātājs" (565 000 000),
"ārsts" (324 000 000),
"jurists" (306 000 000),
"mūziķis" (260 000 000),
"žurnālists" (178 000 000),
"zinātnieks" (174 000 000),
"sportists" (160 000 000),
"politiķis" (95 500 000),
"uzņēmējs" (80 100 000),
"vides aizsargātājs" (9 840 000).
Ekonomisti ir elitē, kad iet runa par profesijām kas ietekmē mūsu ikdienas realitātes
interpretāciju, bet interpretējot realitāti, tie mēdz stingri koncentrēties uz augsmi un tai
atbilstošiem jautājumiem.
Valūtas loma un monetārās sistēmas
20. gadsimtā oficiāli tika deklarēts, ka nacionālās valūtas aizstāj zeltu kā dominējošu
naudas nodrošinātāju monetārajā sistēmā visā pasaulē. Šī jaunā valūtas sistēma
principiāli atšķīrās no zelta nodrošinājuma. Nauda vairs nebija "konvertējama" pamatojoties uz
reālo aktīvu (zeltu), bet tās vērtība bija balstīta tikai uz valdības solījumu to atmaksāt un iekšējo
vienošanās starp visiem tirgus dalībniekiem noteikt tās vērtību. Atbrīvota no saiknes ar zeltu,
nauda tika ietverta kompleksā aizdevumu-pirkumu sistēmas mehānismā, ko pārvaldīja
pasaules centrālās bankas.
Mūsdienās nauda pārsteidzošā apjomā ienāk pasaulē vairs ne kā
apmaiņas līdzeklis, kam segumu nodrošina reāli aktīvi, bet kā
apgrūtinājums pret nākotni (ar tiesībām apķīlāt parādnieka īpašumu).
Komercbankas būtībā rada naudu, aizdodot naudu (dodot kredītus) saviem
lielākajiem aizņēmējiem. Šī jaunā aizdevuma nauda turpina ceļu pasaules
finanšu sistēmā, paredzot obligātu pienākumu naudu atmaksāt ar noteiktiem
procentiem.
Procentus rada sistēmā iebūvētais "pieprasījums augsmei":
ekonomiskai aktivitātei ir jāpaplašinās, ja procentu maksājumi tiek
izpildīti. Šādā un vēl neskaitāmos citos veidos, augsme ir ieveidota pašā
monetārajā sistēmā.
Edvarda Bērnajs 20. gs. pirmajā pusē bija plaši atzīts kā "Sabiedrisko
attiecību" profesijas izgudrotājs. Viņš ārkārtīgi ietekmēja amerikāņu
politisko un biznesa dzīvi no 1920. līdz pat 1950. gadam.
Izmantojot manipulatīvu masu psiholoģijas ziņojumu apmaiņas valsts
mērogā, kuras virzīja spēkā augoši plašsaziņas līdzekļi, Bērnajs bija izvirzījis
mērķi mainīt veidu, ko amerikāņi domā par sevi un viņu attieksmi par
produktiem un pakalpojumiem. Pārsteidzošā veidā, viņam izdevās šo mērķi
sasniegt.
Patēriņa izplatība
un vēlmju kultūra
Viņa darbs lika pamatus patērētāju vēlmju kultūrai, kas sāka
izplatīties no ASV uz pārējo pasauli un kļuva par stūrakmeni
augsmes modelim.
Bērnajs centās saskaņoti mainīt amerikāņu uzskatus no
taupīgiem iedzīvotājiem uz badīgiem patērētajiem.
Radīt patērētāju nāciju bija stratēģija, lai radītu nāciju ar kontrolētiem,
racionāliem pilsoņiem, kuri varētu būtu pietiekami uzticami, lai piedalīties
demokrātijas īstenošanas procesos.
Bērnaja darbs tika finansēts ASV rūpniecības interesēs, un tā sākotnējā
motivācija bija novērst tirgus piesātinājumu, jo preces tika ražotas milzīgā
daudzumā, bet taupīgiem patērētajiem.
Bērnajam izdevās pārveidojot cilvēku no vajadzības iepirkšanās pieejas par
vēlmju pieejas pircēju - par baismīgām, uz sevi orientētām patēriņa
mašīnām.
Edward Louis
Bernays
( 22.11.1891. –
9.03.1995.)
.
Cilvēku ietekmēšanas nozare
(sabiedriskās attiecības,
mārketings, reklāma) ir
veidojusi dzīvi miljardiem
cilvēku.
Tomēr tas, ka mūsu
modernā orientēšanās uz
patēriņu ir „sociālās
inženierijas” tiešs, gadu
desmitiem apzinātas darbības
rezultāts, mums pašiem vēl
nemaz tā īsti nav zināms.
Šodien laimes sasaiste ar
vēlmju apmierināšanu,
izmantojot ekonomisko patēriņu
ir tik izplatīta, ka tā faktiski ir
spēcīgākais elements
ekonomiskās augsmes modelī
un, iespējams, visgrūtāk
maināmais elements šajā
modelī.
ALTERNATĪVAS AUGSMES MODELIS
Cilvēki ne vienmēr atbalstīja ekonomikas izaugsmi. Visā mūsdienu vēsturē ir sastopami
piemēri par cilvēkiem, kas cēlās pretī izmaiņām, kas tika postulētas ar mērķi uzturēt vai paātrināt
izaugsmi.
Dažas no šīm pretestībām ir bijušas pret militāra spēka invāziju. Dažreiz pretestība pret augsmi
tika veikta kā pretestība pret tehnoloģiskajiem sasniegumiem, kas bija paredzēti, lai paātrinātu
izaugsmi.
Zināmākais vēsturiskais piemērs ir "Luditu" kustība Anglijā, agrīnajos 1800-os gados, pēc tās
vadītāja Neda Luda vārda. "Luditi" bija tekstila ražošanas darbinieki, kas iznīcināja jaunās
mehanizētās stelles, jo viņi uzskatīja, ka tie ir draudi nākotnes darbam.
Savukārt jauno tehnoloģiju aizstāvji apgalvoja, ka radot efektīvākas stelles nesamazināsies
darba vietas, bet ražošana palielināsies.
Vēl viens svarīgs pretestības veids bija strādnieku organizētā pretošanos prasībām, ka viņiem
jāstrādā arvien garāks stundas par zemu algu un parasti sliktos darba apstākļos.
Augošā ekonomika pieprasīja arvien vairāk un vairāk ražošanas produkcijas, bet rūpnīcu
īpašnieki vēlējās palielināt arī savu peļņu. Arodbiedrības izmisīgi cīnījās, jo īpaši 1900-o gadu
sākumā un vidū, lai tiktu noteikti ierobežojumi darba stundām un standarti darba apstākļiem.
Bija arī pretestība pret zemes un resursu piesavināšanos, kas ir īpaši raksturīgi daudzu
iezemiešu (pamatiedzīvotāju) cīņai pret kolonizatoru invāziju.
Luditu vadītājs Neds Luds
Darbagaldu laušana
KOLONIZĀCIJA
Aborigēni (iezemiešu tauta) Austrālijā dzīvoja "līdzsvara stāvokļa ekonomikā" kādus 50 000 gadus
pirms ieradās Eiropas kolonisti. Aborigēniem nebija nepieciešama ekonomiskā augsme. Turpretī,
augsmes pieaugums bija nepieciešams kolonizatoriem, kas noveda pie ekspansijas okupētajās zemēs
un resursu (koksne, metāls) pārmērīgas ieguves - tas bija tieši tas, kam aborigēni pretojās - un vēl
joprojām pretojas. Izmantojot juridiskas metodes, viņi apelē pie ētikas un morāles ar plašsaziņas
līdzekļu starpniecību un izmanto arī citus paņēmienus.
Eiropas kolonizācijas izplatīšana pāri visam Ziemeļamerikas kontinentam ir pamācoša aplūkojot
ekonomisko situācija vienā no pirmajām veiksmīgajām angļu koloniālajām apmetnēm - Plimutas
kolonijā (mūsdienu Bostonas apkaimē), kas tika nodibināta 1620. gadā.
Plimutas kolonijas ierīkotājus šodien atceras kā "piligrimus" un kā bēgļus pēc reliģiskās brīvības, bet tie
bija arī akcionāri un katram cilvēkam bija tikai viena akcija Plimutas kolonijā. Kolonistu dzīves ritmu
Amerikas "Jaunajā Pasaulē" lielākoties noteica mērķis panākt sev un citiem maksimālu peļņu, ieskaitot
finanšu investoriem Londonā, mazāk laika veltot reliģiskiem dievkalpojumiem.
Lai gūtu peļņu bija nepieciešama darbības paplašināšana: vairāk cilvēku, vairāk ražošanas un
plašāka tirdzniecība. Šis attīstības modelis ātri radīja kolonistu nesaskaņas ar pamatiedzīvotājiem, kurus
gan Amerikā vairāk atceras ar Pateicības dienas rituāliem - draudzīgiem sveicieniem un palīdzību
kolonistiem.
Sākotnējais „indiāņu” draudzīgums drīz pārvērtās par pretestību, kad iezemieši saprata, ka kolonistu
mērķis ir iegūt viņu zemes un resursus. Tomēr Amerikas indiāņiem nebija izredžu pret šaujamieročiem.
“Pateicības diena”
... un karš ar indiāņiem
Utopiskās kustības
Vārds "utopija" nāk no Tomasa Mora (Thomas Mores) romāna ar tādu pašu nosaukumu (1516.), kas
attēlo viņa vīziju par perfektu sabiedrību.
Tomēr, koncepcija par perfektu sabiedrību ir daudz vecāka, atskatoties atpakaļ vismaz līdz Platonam un
viņa grāmatai „Republika” (360. gads pirms mūsu ēras).
1960. un 1970. gada kultūras revolūcija
Rietumu demokrātiju kultūras vēsture 1960. un 1970. gados ietver spēcīgus antikultūras elementus nemieru laikā, jo īpaši jauniešu grupā. Kaut gan domas par
ekonomiku reti tika izteiktas tiešā veidā, daudzos nemieros bija prasība pret
ekonomiskās augsmes dominanti.
"Hipiji" un citi „kultūras protestētāji” nebija saistīti ar
vēlmi palielināt savus ienākumus, bet viņi gribēja
palielināt savu brīvības apziņu.
Saistīti ar darbu un algu, "strādājot priekš The Man (to
dienu ASV žargons)", neuzskatīja par iespējamu sevis
"pārdošanu" un uzskatīja, ka jāizvairās no visām
izmaksām.
Hipiji Vudstokas festivāla laikā
1969. gadā
Zviedrijas,
Krievijas un ASV hipiji
Vienkāršākas dzīves iespējas
Daudzus cilvēkus iedvesmoja pirmās Zemes fotogrāfijas, kas bija uzņemtas no kosmosa (ASV
astronauti, PSRS kosmonauti) un lika mainīt priekšstatu par Zemes lielumu, tās mainību, kā arī par
ekonomiku un tās attiecībām ar ekosistēmām.
Frāzi "Kosmosa kuģis Zeme", kas bija apritē 1960-os gados plaši izmantoja ekonomists Kenets
Bouldings.
Vēsturiskās kustības izveidoja skatuvi ekonomistiem-domātājiem, piemēram, E. F. Šūmahers izdeva
grāmatu "Budisma ekonomika" 1966. gadā, bet Hermans Deilijs pirmais ieviesa uzstādījumu par
"vienmērīgu valsts ekonomiku" 1973. gadā.
Viņu idejas par mazāka mēroga, bet neaugošajām ekonomiskām, tajā laikā tika uzskatītas par diezgan
radikālām. Bet viņi iedvesmoja pirmos eksperimentus par dzīvesveidu un kopienas attīstību.
1981. gadā amerikāņu rakstnieks Daiens Elgins (Duane Elgin) publicēja grāmatu „Brīvprātīgā vienkāršība”.
Elgins pats atzina, ka šis darbs ir radies iedvesmojoties no E.F. Šūmahera idejas 1973. gadā izdotajā grāmatā
„Mazais ir skaists” - „Small is Beautiful”.
Nākamo divu desmitgažu laikā izplatījās ideja par izvēli dzīvot vienkārši - samazināt savus ienākumus, lai
mazinātu ietekmi uz vidi, bet vienlaicīgi palielināt savas brīvības un iekšējā miera sajūtu.
Ideja, izvēloties vienkāršību un pretošanos "žurkas skrējienam" izraisīja pat žurnālu un televīzijas interesi un
iesaistīšanos, jo īpaši 1990. gadā, kad aktualizējās jautājums par dzīvesveidu.
Žurkas skrējiens ir bezgalīgs, tiek veikts paša skrējiena dēļ un ir bezjēdzīga pakaļdzīšanās
pēc kaut kā.
"Slow Food"
"Slow Food" ir starptautiska kustība, ko iedibināja Karlo Petrini 1986. gadā kā alternatīvu „Fast food”, tā
cenšas saglabāt tradicionālo un reģionālo virtuvi un mudināja lauksaimniecību audzēt augus, sēklas un
mājlopus, kas raksturīgi vietējām ekosistēmām.
Kustība ir paplašinājusies globāli un iekļauj vairāk nekā 100 000 biedru 150 valstīs. Tās mērķi ir
ilgtspējīgas pārtikas un vietējo mazo uzņēmumu attīstības veicināšana, kā arī politiska prasība, kas vērsta
pret lauksaimniecības produktu globalizāciju.
Mārtiņš Rītiņš, ir starptautiskās „Slow Food” kustības aizsācējs Latvijā, jo 1996. gadā kopā ar
domubiedru Daini Āboliņu nodibināja biedrību „Slow Food Riga”.
Tomēr vienkāršības kustības nav sasniegušas vairākuma kritisko masa, kas ir svarīgs parametrs, lai
veicinātu sociālā plūsmā domu apmaiņu, kas, savukārt, palīdz sagatavot augsni jaunai ekonomiskai
domāšanai par laimi un labklājību.
Tomēr vienkāršības individuālās apņemšanās paver ceļu tāda paša veida kolektīvām saistībām, ko
pieņem mazās kopienas, ciemati un pilsētas.
"Slow Cities"
Rūpes par Zemes lielajām vides problēmas auga un izplatījās 1990-os gados un 21. gadsimta sākumā.
Tas veicināja cilvēku kustības, kas mēģināja parādīt alternatīva dzīves veida iespējas, par kurām
nevajadzēs "samaksāt ar Zemi" un, kas būs elastīgākas, saskaroties ar iespējamām vides, sociālajām un
ekonomikas problēmām.
Daži cilvēki pārvietojās, lai projektētu un izveidotu jaunas kopienas, sākot no nulles, lai īstenotu
alternatīvās ekonomikas un vides principus.
"Eco-ciemati" parasti bija maza mēroga apmetnes, kas tika izveidotas industriālās sabiedrības
robežteritorijās, vietās - pamestās rūpnieciskās zonās, ārpilsētās vai lauku rajonos. Projekti tika
izstrādāti, lai būtu vairāk videi draudzīgi, kā arī, lai nodrošinātu iztikas pietiekamību ekonomiskā
skatījumā, bet ne pieaugumu.
Citi projekti bija vairāk tendēti reformēt pastāvošās kopienas. Radās "Slow Cities" kustības (īpaši
Itālijā) un pat "Slow Society" koncepcija, kas guva atzinību no biznesa līderiem Japānā 21. gadsimta
sākumā.
Galvenie "Slow Cities" kustības mērķi ir:
- padarīt dzīvi labāku ikvienam, kas dzīvo pilsētvidē,
- uzlabot dzīves kvalitāti pilsētās,
- pretojoties pilsētu homogenizācijai un globalizācijai visā pasaulē,
- aizsargāt vidi,
- veicināt kultūras daudzveidību un unikalitāti atsevišķās pilsētās,
- radīt iedvesmu par veselīgāku dzīvesveidu.
Eko-ciemati
Eko-ciemati ir īpaši plānotas kopienas ar mērķi kļūt arvien vairāk sociāliem, ekonomiski un ekoloģiski
ilgtspējīgiem.
Eko-ciemati tiek plānoti 50-150 personām. Lielāki Eko-ciemati līdz pat 2000 personām pastāv kā daudzu mazāku
vienību veidojumi, lai saņemtu lielāku sociālo fondu atbalstu. Daži Eko-ciemati pieaug uz tuvējo iedzīvotāju
rēķina, kas ne vienmēr ir īstenie locekļi, bet dzīvo perifērijā un efektīvi piedalās Eko-ciemata procesos.
Eko-ciematu principi:
• tie ir pašiniciatīvas radīti un nav valdības finansēta projekti,
• iedzīvotāji augstu vērtē kopienas dzīvi,
• iedzīvotāji nav pārāk atkarīgi no valdības, korporatīviem uzņēmumiem vai citiem
centralizētiem avotiem ūdens, pārtikas, pajumtes, jaudas un citu pirmās
nepieciešamības nodrošināšanā - drīzāk viņi cenšas sagādāt šos resursus paši,
• iedzīvotāji ir spēcīga kopīgo vērtību izjūta, kas bieži raksturojas garīgā ziņā,
• viņi bieži kalpo kā pētniecības un demonstrācijas vietas, piedāvājot izglītības un
prakses pieredzi citiem.
"Jaunā Ekonomika"
"Jaunā Ekonomika" ir ekonomikas filozofija un teorija, kas vairāk balstās uz idejām par pietiekamību
nekā izaugsmi, kā arī uz Zemes sistēmu ierobežojumu ievērošanu.
Kopā ar jaunām ekonomikas idejām ir radušās jaunas metodes un paņēmieni, iesaistot uzlabotas
matemātikas un datoru modelēšanas metodes, kas ir saskaņota sarežģītu paņēmienu kopa ar galvenā
virziena indikatoriem, lai palīdzētu leģitimēt "Jauno Ekonomiku" tradicionālās augsmes ekonomikas
skeptisko politiķu acīs.
Pašlaik "Jaunās Ekonomikas" domāšana aptver paplašinošos masu, starp kuras līderi ir Nobela prēmijas
laureāti ekonomikā, kā arī valstu vadītāji.
Atšķirību starp "Jauno Ekonomiku" un pašreizējo augsmes modeli īsumā var rezumēt šādi:
Plašāki un daudz humānāki mērķi. Koncentrējas uz reāliem rezultātiem, kurus tradicionālā ekonomika tikai šķietami
cenšas panākt - uz labklājību iedzīvotājiem.
Ētiska orientācija. Nevienlīdzības problēmas jārisina ne vien šodien, bet arī rīt. Tā īpaši uzsver godīgumu
arī attiecībā uz nākotnes paaudzēm.
Skaidras ekoloģiskās robežas. Izmanto šos ierobežojumus, kā sākuma punktu, ap kuru veidot jaunu, darbojošos sistēmu
vērtēšanai, attīstībai, nodarbinātības politikai utt.
Vairāk sistēmisko rādītāju. "Augsme kā parasti" izmanto vienkāršotus indikatorus, kā galveno izceļot IKP un tam analogus
rādītājus. "Jaunā Ekonomika" izmanto virkni mūsdienīgu mērījumu, lai varētu iegūt korektas atbildes uz jautājumiem, kas ir
patiesi nozīmīgi, tai skaitā, vērtējumu par subjektīvu laimi un dzīves kvalitāti.
How are you feeling today ?
„Zaļā augsme”
„Zaļās augsmes” intelektuālais centrs saistās ar Koreju, kur darbojas Globālās Zaļās Augsmes Institūts
(GZAI; Global Green Growth Institute - GGGI).
GZAI valdē ir ekonomiskie domātāji - Nicholas Stern, Jeffrey Sachs un Han Seung-soo (bijušais
Korejas premjerministrs). GZAI atrašanās vieta Dienvidkorejā atspoguļo nopietnību, ar kuru šī valsts ir
īstenojusi virkni politikas pasākumu, jo īpaši pēc 2008. gada finanšu krīzes, lai stimulētu tradicionālo
ekonomikas izaugsmi "zaļākā" (galvenokārt "zema oglekļa" izmantošanas) veidā.
GZAI izvietošana Korejā atspoguļo arī plašāku starptautisku interesi, ko virzīja ANO, palīdzot Āzijas
un Klusā okeāna reģioniem, veicot pārlēcienu pāri Rietumu industrializācijas modeļiem un izvairoties no
slazda "vispirms augsme, bet satīrīšana vēlāk".
Klusā okeāna un Āzijas reģiona valstis arvien ir atzinušas atšķirīgas pieejas nepieciešamību, lai atbalstītu uz
eksportu orientētu saimniecisko darbību reģionā, bet "Zaļā augsme" ir kļuvusi par vēlamo pieeju augstākā - valdības
līmeņa vadībā.
„Zaļā augsme” tiek kritizēta par "Zaļo" attieksmi samērā ierobežotā veidā un to bieži kritizē ekologi un arī antiaugsmes aktīvisti, kuriem "Ne-augsme" ir vēlamais regulējums.
„Zaļās augsmes” galīgais mērķis joprojām paliek augsme, bet dažkārt pat uz esošo ekosistēmu rēķina. Tomēr „Zaļā
augsme” ir kļuvusi par nopietnu un dominējošu alternatīvu „Augsmei kā parasti” abos - gan vides, gan arī sociālajā
virzienā.
ANO „Zaļās augsmes” programmas uzsver ilgtspējīga patēriņa pieeja, koncepciju, kas nosaka, ka galvenie ieinteresētie
attīstības procesā ir nabadzīgie. „Zaļā augsme” mudina izmantot līdzdalības novērtējumu, kas palīdz noteikt galvenos
ierobežojumus, iespējas un problēmas, ar ko saskaras trūcīgie cilvēki un iekļaut tos politikas plānošanas un
īstenošanas ciklos. Tā atbalsta neaizsargātās kopienas, nodrošinot nabadzīgajiem sociālos pakalpojumus un radot
labvēlīgu vidi ilgtspējīgai attīstībai.
"Zaļā ekonomika"
"Zaļā ekonomika" ir ANO iniciatīva, atbalstīta galvenokārt ANO Vides programmas (UNEP) ietvaros.
UNEP vadītājs Ahims Steiners (Achim Steiner), vērtē „Zaļās Ekonomikas iniciatīvu” ziņojumu kā
neitralizējošu argumentu, attiecībā uz to, ka ilgtspēju var sasniegt tikai uz ekonomiskās attīstības rēķina,
tā apstrīdot mītu, ka zaļā ekonomika ir futūristiska (modernistiska) koncepcija.
UNEP atbalstīja arī "Zaļās stimulēšanas paketes" ideju 2008. gada finanšu krīzes laikā un identificēja
konkrētās jomās, kurās plaša mēroga publiskā sektora ieguldījumi varētu iedarbināt "Zaļo ekonomiku".
Rūpniecībai, kas pārmērīgi izmanto resursus, ik gadu vajadzētu novirzot 1,3 triljonus dolāru uz desmit
zaļākām jomām, sākot no ilgtspējīgas mežsaimniecības līdz ēku modernizēšanai. Investīcijas – aptuveni
2 procenti no pasaules ekonomikas produkta –palīdzētu mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un ļautu
izvairīties no cenu šoka saistībā ar atkarību no fosilajās degvielas un citām precēm.
Dienvidkoreja ir galvenais piemērs šāda veida politikas praksē. Tā ir ieguldījusi 80 % (vai USD 30 miljardus
dolāru) no 2008. gada Finanšu stimulu paketes zema oglekļa izmantošanas tehnoloģiju izstrādē, kā arī darbojas
saskaņā gan ar „Zaļās augsmes”, gan arī „Zaļās ekonomikas” idejām.
„Zaļā ekonomika” bija arī viena no tikai divām galvenajām tēmām "Rio+20" konferencē 2012. gadā. „Zaļā
ekonomika” tika minēta kā centrālā stratēģija daudzu valstu valdību uzstādījumā, bet daudzas NVO to uzskatīja
par galveno virzību, lai tiektos uz ilgtspējīgu attīstību. Tas būtiski ir ietekmējis globālo politiku par ilgtspējīgu
attīstību. Tomēr pašlaik izredzes panākt saistošu vai brīvprātīgu vienošanos par „Zaļo ekonomiku”, paziņojuma
vai deklarācijas vietā, nav uzskatāmas ir augstām.
„Zaļās ekonomikas” koncepcijas veicināšanā UNEP sadarbojas ar ideju ģeneratoriem (think tank) un
komerciāliem partneriem (piemēram, Deutsche Bank) par uzticēšanos starptautiskiem aizdevumiem un
ekonomisko analīzi.
Ilgtspējīgas attīstība
Kaut gan "Zaļo izaugsmi" un "Zaļo ekonomiku" var uzskatīt par "Ilgtspējīgas attīstības" apakšgrupām, tomēr
daudzi cilvēki stingri nodala šos terminus. Ilgtspējīga attīstība ir definēta ar ANO mandātu 1987. gadā izveidotās
Komisijas par vidi un attīstību (Bruntlandes komisija) ietvaros: "Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina
pašreizējās paaudzes vajadzības, respektējot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savas vajadzības".
Šis jēdziens ir kļuvis par starptautisko sarunu stūrakmeni un vienošanās pamatu par dažādiem sociāliem,
vides un ekonomikas jautājumiem, sākot no klimata pārmaiņām (Vispārējā konvenciju par klimata izmaiņām),
bioloģisko daudzveidību (Vispārējā konvencija par bioloģisko daudzveidību) un sociālajiem mērķiem
(Tūkstošgades attīstības mērķi).
Tomēr „Ilgtspējīgai attīstībai” nav skaidri noteikta ekonomiskā filozofija un stratēģija. IA kritiķi mēdz teikt, ka
tā cenšas aptvert visas lietas saistībā ar visiem cilvēkiem un atrisināt visas problēmas.
Vairākums gan ir gatavi atbalstīt Ilgtspējīgu attīstību kā galveno virzienu un alternatīvu „Augsmei kā parasti”.
ANO Ilgtspējīgas attīstības birojs (United Nations Office for Sustainable Development - UNOSD), kas tika atklāts 2011.
gada beigās un kļūst par "smaguma centru" attiecībā uz „Zaļo augsmi”, „Zaļo ekonomiku” un "Ilgtspējīgu attīstību" ANO
kompetences ziņā.
"Ilgtspējīgu attīstību" ir kļuvusi par vispārējās plānošanas koncepciju un ko balsta plašas zināšanas par konkrētām
tēmām (enerģētika, mājoklis, pārtika) un procesu virzību (ieinteresēto pušu konsultācijas, integrētā plānošana,
atbilstošu indikatoru pielietošana). Vairums valstu gatavo Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, programmas vai plānus.
Tomēr šiem dokumentiem parasti ir vāja pozīcija attiecībā pret valsts ekonomisko lēmumu pieņemšanu.
Ilgtspējīgā attīstība atzīst, ka izaugsmei jābūt vismaz virzītai un orientētai, bet dažos gadījumos pat ierobežotai, lai
spēja „nākošajām paaudzēm apmierināt savas vajadzības" netiktu apdraudēta.
Diemžēl lielākā daļa valstu ilgtspējīgas attīstības plānošanas procesos neidentificē konkrētus ierobežojumus vai
robežas augsmei pašai par sevi.
„Zaļās augsmes”, „Zaļās ekonomikas” un "Ilgtspējīgas attīstības" indikatori
Kaut gan ir bijis plašs darbs ilgtspējīgas attīstības rādītāju jomā vairāk nekā divdesmit gadu periodā, joprojām
nav vienota, galīga un saskaņota veida, kā izmērīt sociālo progresu attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību.
Pārliecinošu priekšlikumu par to, kā nomainīt IKP ir viens no iemesliem, kāpēc vienkāršāk ir izmantot
alternatīvas - piemēram, Butānas nacionālās laimes indikators ir izrādījies itin pievilcīgs.
Ķīnas ekonomists Niu Venjuans (Niu Wenyuan) nesen ieteica jaunu "IKP Kvalitātes indikatoru". Viņš jau agrāk
bija mēģinājis ieviest Ķīnas "Zaļo IKP", bet sastapa sīvu pretestību.
Jaunais indikators ir kas vairāk, nekā „Patiesā progresa indikators” un ietver piecus elementus: enerģijas
intensitāte uz vienu IKP vienību, ienākumu atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem, atkritumu daudzums uz
vienu IKP vienību, dzīves kvalitāte (mūža ilgums un citi cilvēku attīstība indikatori). Tas ir saistīts arī ar
pārvaldības kvalitāti (komunālā infrastruktūra; valsts birokrātijas apmērs).
"Nacionālā Laime"
Indikatoru izvēle sakņojās Butānas nacionālajā kultūrā, bet laimes definīcija tika ieteikta
Butānas kontekstā.
Svarīgākie indikatori ir šādi:
  savtības sajūtas biežums,
  cēlsirdības sajūtas biežums,
  domas par pašnāvību,
  zināšanas par augu un dzīvnieku sugu nosaukumiem (Vai jūs zināt vietējās apkārtnes
augu un dzīvnieku nosaukumus ?),
  izglītības līmenis, lasītprasmes un rakstpratības līmenis, vēsturiskā lasītprasme,
  tradicionālo spēļu spēlēšanas biežums,
  dienu skaits gadā apmeklējot kopienas pasākumus,
  mājsaimniecības ienākumi,
  ienākumu pietiekamība ikdienas vajadzībām,
  telpu skaits (personu skaits vienā telpā),
  lietotu apģērbu iegāde,
  miega stundu skaits,
  uzticība kaimiņiem,
  palīdzība darbā kopienas locekļiem,
  "Vai Jūsu ģimenes locekļi patiešām rūpējas viens par otru ?",
  uzticēšanās plašsaziņas līdzekļiem.
Ne-augsme
"Ne-augsme" ir visradikālākais jēdziens, attiecībā uz alternatīvām, lai aizvietotu ekonomiskās
augsmes modeli. Tas nozīmē neko mazāk pretēji AUGSMEI kā vien saraušanos.
"Ne-augsmes kustība" sastāv lielākoties no akadēmisko pētnieku un ekonomikas aktīvistu tīkla, kuri
pēta un veicināt domu, ka mērķis ir mazāka mēroga ekonomika, kas radīs lielāku cilvēka labklājību,
vienlaikus samazinot spiedienu uz dabas resursiem un ekosistēmām.
Jēdziens "Ne-augsme" guva starptautisko uzmanību līdz ar ekonomista Tima Džeksona (Tim
Jackson) gada ziņojuma publikāciju, ko 2009. gada martā izdeva Apvienotās Karalistes valdības oficiālā
Ilgtspējīgas attīstības komisija.
Tims Džeksons bija pirmais, kas pauda šādu oficiālu valdības attieksmi. Tas vēlāk tika pārpublicēts kā
grāmata – “Prosperity without Growth”).
Šī grāmata ir kļuvusi par visplašāk lasīto saistībā ar „Ne-augsmi” un var kalpot kā būtisks atskaites
punkts par izaugsmes tēmu.
ATTĪSTĪBAS MODEĻU SPEKTRS
Globālā finanšu krīze
Jebkura diskusija par tuvāko nākotni un alternatīvo izaugsmi būtu jāsāk ar tuvāko pagātni. 2008. gadā
pasaulē sākās finanšu un ekonomikas satricinājumu periods, kas turpinās arī mūsdienās. Sabiedrisko lietu
komentētāji turpina uztraukties par globālās ekonomikas stagnāciju un iespējamo eiro sistēmas sabrukumu.
Cilvēki regulāri iziet Grieķijas un citu valstu ielās protestējot pret "taupības paketēm", kuru mērķis gan ir,
lai "glābtu" šos pašus cilvēkus. No kā tad viņi tiek glābti ?
Lai gan vārdi šajā kontekstā atšķiras - "recesija“, "depresija" un "sabrukums" – monstrs, no kā tādas valstis
kā Grieķija tiek glābtas, ir nekas cits kā "Ne-augsme". Ironiski, ka izdomātais rēgs - "Ne-augsme",
vislielāko baiļu apsēstību ir izraisījis bankās un aizdevumu institūcijās.
Ir plaša vienprātība par to, ka krīze, kas sākās 2008. gadā un izmaksāja pasaulei triljonus ASV dolāru, bija
saistīta ar pārmērīgu risku uzņemšanos, korupciju un dzīšanos pēc lielākas peļņas par katru cenu.
ASV Senāta izmeklēšanas ziņojums pauda, ka " Krīze bija ... augsta riska, sarežģītu finanšu darbību,
neatspoguļotu interešu konfliktu, kā arī regulatoru un kredītreitingu aģentūru mazspējas rezultāts Wall
Street’as pārmērību pavadā".
Salīdzinoši niecīga cilvēku skaita sistemātiski pārdroša un mantkārīga uzvedība radīja pamatu sarežģītām darījumu
shēmām finanšu iestāžu sistēmā, kā rezultātā miljardiem cilvēku tika nelabvēlīgi ietekmēti, apdraudot to eksistences
iespējas un radot visas sistēmas sabrukuma risku.
Pasaules valstu valdības sāka aizņemties un ieguldīt milzīgus finanšu līdzekļus ar skaidru mērķi novērst vēl lielāku
ekonomikas sarukšanu, pat, ja ne sabrukumu pasaules ekonomiskajā sistēmā. Šādu ieguldījumu mērķis un šodienas
pasākumu uzdevumi, tostarp jaunu finanšu līdzekļu sūknēšana uz valsts ekonomiku ("kvantitatīvais spilvens"), ir
atgriezt valsts ekonomiku atpakaļ uz izaugsmes ceļa.
Tomēr valstu valdību interese novirzīt uzsvaru no IKP uz laimes un labklājības mērīšanu, parādījās gandrīz vienlaicīgi
ar finanšu krīzi 2008. gadā.
Francijas sponsorētā Saimnieciskās darbības un sociālā progresa noteikšanas komisija (Štiglica komisija) tika
izveidota jau 2008. gada sākumā, bet publicēja savu ziņojumu 2009. gada sākumā.
Joseph Eugene Stiglitz
dzimis 1943. gadā
Jozefs Štiglics ir amerikāņu ekonomists un Kolumbijas
Universitātes profesors.
2001. gadā viņš saņēma " Zviedrijas Bankas balvu
ekonomikas zinātnē par piemiņu Alfrēdam Nobelam".
Viņš ir bijis Pasaules Bankas vecākais vice-prezidents un
galvenais ekonomists.
Viņš ir pazīstams kā globālās pārvaldīšanas un brīvā
tirgus ekonomistu-fundamentālistu kritiķis.
Viņš noraidoši izsakās par Pasaules Bankas un
Starptautiskā valūtas fonda darbību.
Katastrofas un atgūšanās kopējā ietekme
Japāna nebija vienīgā valsts, kas cieta no lielākajām katastrofām 2011. gadā, bet milzīgās izmaksas par šo katastrofu
un ietekme uz cilvēku dzīvi, infrastruktūras un ekosistēmu sagraušana, pievērsa pastiprinātu pasaules uzmanību.
Trīskāršā katastrofa (zemestrīce, cunami, kodolenerģētikas iekārtu sabrukums) izraisīja aptuveni 1 % IKP kritumu.
Tas bija salīdzinoši neliels piespiedu Ne-augsmes apjoms, galvenokārt pateicoties nelielam, tikai 5 % eksporta
kritumam. Kaut gan katastrofa radīja nopietnas ekonomiskās izmaksas, tomēr visai drīz radās arī ekonomiskie
ieguvumi, stingri ņemot, IKP izteiksmē.
Jau 2012. gada sākumā katastrofas seku novēršana - remonti, pārbūve un skartās teritorijas atkārtota aprīkošana sāka
pozitīvi ietekmēt valsts ekonomiku. Tika radītas jaunas darba vietas, modernizēta infrastruktūra, bet atjaunojamās
enerģijas sektors guva īpašu labumu.
Pakistānai, kura pieredzēja postošus plūdus 2010. gadā, tas izmaksāja miljardiem dolāru, kā arī samazināja ar IKP
mērāmo ekonomisko izaugsmi par vairākiem procentiem. Atjaunošanas darbi un pārbūve vēlāk sāka paaugstināt IKP.
Tomēr tas ir iespējams vienīgi tad, ja ir finanšu līdzekļi, ko ieguldīt un tērēt. Pakistānā tās bija gada izmaksas 8 vai 9
miljardi ASV dolāru, salīdzinot ar IKP aptuveni 165 miljardiem.
Diemžēl lielas naudas summas, kas nepieciešams reģenerācijas procesiem ir grūti pieejamas un netiek garantēta no
starptautiskām finanšu institūcijām jaunattīstības valstīm.
Libērijas tauta izkļuva no pilsoņu kara pirms sešiem gadiem ar salauztu hidroelektrostacijas dambi un spēkstaciju.
Aizsprosts joprojām nav saremontēts, jo piemērots investors, kas būtu gatavs ieguldīt nepieciešamos 250 miljonus ASV
dolāru, vēl nav atrasts. Ieguldījumi Libērijā joprojām tiek uzskatīti par pārāk riskantiem, kā rezultātā, vairāk nekā 80 %
no valsts galvaspilsētas Monrovijas iedzīvotājiem nav pieejama elektrība, jo elektrotīkli lielākoties ir iznīcināti.
Kopumā, atgūšanās no katastrofām bagātākām tautām palīdz paaugstināt izaugsmi, bet katastrofa nabadzīgajām
valstīm to bremzē. Tiem, kuriem tradicionālā ekonomiskā izaugsme ir nepieciešama, lai sasniegtu kādu dzīves
apmierinātības pamatlīmeni, ir vēl grūtāk to sasniegt. Savukārt bagātām valstīm ir iespēja saņemt vairāk pat to, kas
viņiem faktiski nav vajadzīgs: augstāka līmeņa materiālo patēriņu un ražošanu, kas IKP vēl vairāk palielina.
Militarizācija, bruņoti konflikti un karš
2010. gadā ASV valdība iztērēja vairāk nekā 170 miljardus dolāru par kara darbību Afganistānā un Irākā, kas ir vairāk
par visas Pakistānas IKP šajā gadā. Tā kā šīs naudas lielākā daļa tika izlietota, lai samaksātu ASV karavīriem, par ASV
ražotiem ieročiem un ASV bāzētām līgumdarbinieku firmām, kara "izmaksas" veidoja aptuveni 1 % no kopējā ASV IKP
šajā gadā (aptuveni 14,7 triljoni dolāru). Vai tas nozīmē karš ir "labs ekonomiskai izaugsmei" ?
Tomēr, šķiet, ka karam ir pozitīva ietekme uz ASV ekonomikas izaugsmi, ko mēra kā IKP, jo preces un pakalpojumi ir
pirkti un pārdoti masveidā. Tikpat skaidrs ir tas, ka karš nes sev līdzi milzīgus zaudējumus - gan tiešā (nāve,
infrastruktūras iznīcināšana) un netiešā (piesārņojums, normālas ekonomiskās darbības ienākumu zaudējumi) veidā.
Karš līdz ar to netieši palielina izmaksas par resursiem, jo tie tiek pārvērsti par iznīcināšanas mašīnām un kļūst
mazāk pieejami ieguldījumiem humanitārām vajadzībām.
ANO miera uzturēšanas karavīru izmaksas Libērijā ir aptuveni 750 miljoni ASV dolāru gadā. Tas ir trīs reizes vairāk
nekā nepieciešams hidroelektrostacijas aizsprosta remontam, kas joprojām nav salabots un nenodrošina ar
elektroenerģiju vietējos iedzīvotājus.
Pēc gadiem ilga pastāvīga krituma, bruņoto konfliktu skaits pasaulē pašlaik vairs nesamazinās. Pašlaik pasaulē ir
vairāk nekā 30 vietas, kur notiek karš, salīdzinot ar gandrīz 40 vietām, kur tas notika pirms desmit gadiem. Daudz
svarīgāk ir novērtēt šo bruņoto konfliktu izmaksas, kas lielā mērā (pozitīvi) ietekmē globālo kopproduktu pasākumus
– tās krasi pieaug.
Pasaulē iztērēja vairāk nekā 1,5 triljonus ASV dolārus bruņotiem konfliktiem 2010. gadā. Tas ir par 0,5 triljonu dolāru
vairāk nekā pasaule izdeva kariem 2000. gadā. Jāņem vērā, ka ASV izmaksas vedot karus Afganistānā un Irākā, veido
gandrīz 20 % no kopējām pasaules kara izmaksām. Karš ir pasaules bizness, kas iesaista daudzas tautas, gan kā
uzbrucējus un aizstāvjus, gan arī kā ieroču pārdevējus.
Kopumā karu izmaksu apjoms pašlaik ir aptuveni 2 % no Pasaules kopprodukta, kura kopējais apjoms 2010. gadā bija
ap 75 triljoniem ASV dolāru. Vai tas nozīmē, ka, ja kari pēkšņi izbeigtos, pasaules ekonomikas izaugsme (pašlaik
aptuveni 5 % gadā) samazinātos par diviem procentiem ? Tas nozīmē, ka karu veicinošā ekonomiskā izaugsme un IKP
pieaugums (ne tikai no tiešajiem izdevumiem saistīta ar karu, bet arī saistībā ar ekonomiskā labumu guvēju,
piemēram, ieroču ražotāju peļņu), visticamāk, turpināsies.
Nabadzības mazināšana
Divi miljardi cilvēku pasaulē dzīvo ar mazāk nekā diviem ASV dolāriem dienā.
Ekonomikas izaugsme - "Augsme kā parasti", var ievērojami uzlabot šo cilvēku
dzīvi. Ja pasaules nabadzīgajiem palielināsies ienākumi, viņiem radīsies labākas
iespējas rūpēties par savu veselību, izglītību, sieviešu vienlīdzību, kā arī citas
priekšrocības. Šīs ļoti būtiskās prasības par pārticību materiālajā dzīvē nav
apspriežamas un tās attiecas uz lielāko daļa no pasaules nabadzīgajām valstīm.
Pozitīva saikne starp nabadzības mazināšanu un tradicionālo ekonomisko
izaugsmi ir bijusi tik plaši pierādīta praksē, ka tas ir praktiski pieņemts par
"dabas likumu", neskatoties arī uz kritikas bagātīgām tradīcijām par līdzekļu
rašanās iespējām un pieauguma nodrošināšanu (piemēram, SVF aizdevumi,
Pasaules Bankas atbalsta programmas).
Tomēr pastāv dziļas bažas par nevienlīdzību, kas bieži turpinās kā sērga pat
tajās nabadzīgajās valstīs, kuru ekonomika faktiski ir augusi. Alternatīva –
palīdzības kravu nosūtītīšana nabadzīgajiem cilvēkiem bez cerībām uz būtisku
dzīves uzlabojumu - nav iedomājama.
Ģeopolitiskās varas pārmaiņas
Ķīnieši varētu uzņemties līdera lomu 21. gadsimtā kosmosa apgūšanā.
Ķīna, Indija, Dienvidkoreja, Brazīlija un pat Indonēzija, ieņem arvien vairāk un vairāk vietas uz
pasaules skatuves, bet ASV, Lielbritānijas un Francijas (kurām pieder trīs no piecām pastāvīgajām
vietām ANO Drošības padomē) loma, šķiet, kļūst arvien mazāka un mazāka.
Nesen Ķīna ir paziņojusi par nodomu samazināt IKP pieauguma mērķus par labu cilvēku
labklājības un vides veselības uzlabošanai. Tomēr Ķīnas pieauguma mērķis joprojām paliek agresīvi.
Galu galā, 8 % IKP gada pieauguma temps, īstenojot Ķīnas pašreizējo ikgadējo mērķi, spēs divkāršot
tās nacionālo ekonomiku mazāk nekā desmit gados.
Tomēr šķiet, ka Ķīna tiešām vēlas izmainīt savu izvirzīto izaugsmes mērķi par labu videi un
cilvēkiem, rūpēm par veselību, jo Ķīna var to atļauties, jo tā joprojām attīstās galvu reibinošā ātrumā.
Esošos lielvaras, piemēram, ASV mēģinās pretoties jebkuram mēģinājumam upurēties citu labā vai
atteikties no savas varas un ietekmes caur pagrimumu, kas nāk ar masveida resursu, darbaspēka,
tehnoloģijām un naudas plūsmas samazinājumu.
Citas jaunas valstis arī turpinās izaugsmi ne tikai, lai uzlabot savas tautas dzīvi, bet arī, lai
paaugstinātu savu statusu un aizstāvētu viedokli par savām nacionālām interesēm pasaulē, kurā
lielvalstis cenšas apvest ap stūri citus spēlētājus, lai nostiprinātu savu pozīciju strauji mainīgajos
globālās konkurences apstākļos.
Kopumā pasaules ģeopolitiskās varas izmaiņas turpinās darboties kā „Augsmes kā parasti”
paātrinātāji un kā spēcīgi „Jaunās ekonomikas” ideju opozicionāri, vismaz tuvākajā nākotnē.
Demokrātiskās kustības
Pieaugošā "ekonomiskās demokrātijas" kustība sasaucas uz citām protesta kustībām,
kas notiek pasaulē, piemēram, “Arābu pavasara" nemieri un protestējošu cilvēku pūļi
Spānijā un Grieķijā, paužot savu neapmierinātību attiecīgajām valdībām. Šie protesti visi
ir ļoti atšķirīgi pēc izcelsmes, motivācijas un mērķa, bet tiem ir kas kopīgs - vēlme panākt
lielāku demokrātiju.
Ņujorkas ielu protestētāji sevi sauc par "99 %", lai atšķirtos no tā 1 %, kuriem pieder
aptuveni puse no tautas (valsts) bagātības. Viņi būtībā protestē pret pieaugumu privātajā
sektorā un valsts kontroles pavājināšanos.
Protestētāji uz ielām Sīrijā, krasi atšķiras, jo uztraucas par varas un privilēģiju
koncentrāciju režīmā, ko vada valsts prezidents Asads - viņi protestē pret valsts varu. Šī
būtiskā atšķirība liecina, ka demokrātiskās kustības, kas tagad darbojas visā pasaulē,
iespējams, ir ar divām ļoti atšķirīgām attieksmēm pret „Jauno ekonomiku”, atkarībā no
situācijas valstī.
Vidusmēra cilvēks piedaloties Ņujorkas ielu protestos, iespējams, aptvert un veicina
priekšstatu par "Nacionālo laimi" un dod tai priekšroku, salīdzinot ar ekonomikas
augsmi, un, protams, šādu uzskatu atbalsta vairākums.
Tipisks Ēģiptes protestētājs, tomēr ir par izaugsmi, jo tā skatījumā augsme var dot
ieguvumus parastiem cilvēkiem šajā valstī, kurā prezidenta Mubaraka režīma laikā cieta
no darbavietu trūkuma un no augstajām pārtikas cenām.
Privātais sektors: korporatīvais biznesa un finanšu institūcijas
Pēdējā desmitgadē ir pieredzēts ievērojams pieaugums uzņēmumu un finanšu
nozarēs, kā arī palielinājusies korporatīvā sociālā atbildība (KSA) - korporatīvā
ilgtspēja, korporatīvā vides pārvaldība, korporatīvās klimata iniciatīvas un korporatīvā
atbildība (kas neizmanto ierobežojošo vārdu "sociāls").
Ap 2010. gadu KSA kļūst par vairākumu ar tūkstošiem korporāciju, kas publicē
ziņojumus, nodarbina KSA profesionāļus un ilgtspējīgas attīstības vadītājus.
Daudzās instancēs, ilgtspēja tiek nopietni un publiski iestrādāta biznesa stratēģija
dažos no pasaules visveiksmīgākajiem uzņēmumiem.
Pāreja uz ilgtspēju un KSA ir daudzu faktoru rezultāts, ieskaitot patērētāju un
investoru spiedienu, palielinot "maigo" regulējumu eko-marķēšanas sistēmas un
brīvprātīgās ziņošanas standartu formā, arvien atklātākā un adekvātākā vadība
(uzņēmumu padomes sāk nopietnāk ņemt vērā draudus, piemēram, klimata izmaiņas)
un apziņa, ka ilgtspējīgi pārvaldot uzņēmumus var samazināt izmaksas un, dažos
gadījumos, palielināt tirgus daļu.
Ekonomiskie faktori ir tie, kas nodrošina reālu procesu virzību un nosaka tirgus
apstākļus. Daudzi uzņēmumi ir atklājuši, ka KSA un ilgtspēja nodrošina dividendes, pat
jaunajos tirgos.
Turcijas „Unilever”, kas ražo pārtiku un
mājsaimniecības preces, ir viens no
pasaules visattīstītākajām
uzņēmumiem, kas balstās uz
ilgtspējīgas attīstības principiem un ir
iesaistījies brīvprātīgajos vides
aizsardzības pasākumos.
„Unilever” mērķis ir praktizēt "Zaļo
augsmi" sava uzņēmuma līmenī, bet ne
"Zaļo ekonomiku" vai "Ilgtspējīgu
attīstību" un, pavisam noteikti ne "Neaugsmi“.
„Unilever” gadījums uzsver fundamentālo
faktu par korporatīvām un finanšu
institūcijām: tās ir veidotas augsmei.
“Rio+20” un citi starptautiskie procesi
ANO konferencē par ilgtspējīgu attīstību (Rio+20), kas notika 2012. gada jūnijā,
noteikti kalpos kā liels vēstures pagrieziena punkts ilgtspējas veicināšanā kopumā,
bet, jo sevišķi „Jaunas ekonomikas” idejas attīstības vēsturē. Iespējams "Zaļā
ekonomika" saņems pusi no oficiālās programmatiskās uzmanības, atstājot otru pusi
dienas kārtības jautājumiem par institucionālo reformu un pārvaldību ilgtspējīgai
attīstībai.
„Rio+20” konferences Deklarācija ietver tautu atbalstu “Zaļās ekonomikas” idejām,
tā simboliski iezīmē jaunu, svarīgu domāšanas veidu. Ja viss noritēs labi, šīs
"divdesmit gadus pēc Rio" pārdomas par 1992. gada ANO konferenci par „Vidi un
ilgtspējīgu attīstību” būs tālredzīgi iezīmējušas „Zaļās ekonomikas” attīstības ceļu un
diskusiju dominanci pasaules lietās. Šādi brīži dod iespēju sasniegt jaunu
starptautiskās leģitimācijas līmeni koncepcijām, kas iepriekš bija klasificētas kā
"alternatīvas".
Pašlaik gan ir maz ticams, ka pasaules valstis drīz nonāks pie saistošiem līgumiem
par jauna ekonomikas virziena uzsākšanu, balstoties uz „Rio+20” secinājumiem.
Lielākais, uz ko varētu cerēt, būtu brīvprātīga vienošanās, „Agenda 21” stilā un
atjaunotā Rio deklarācija (1992), kas paziņotu pasaules tautām nodomu turpināt
zaļākas ekonomikas ceļu.
Ietekmes robežšķirtnes ģeopolitiskajiem jautājumiem par ilgtermiņa attīstību
NĀKOTNES REDZĒJUMS
Jaunais stāvoklis, visticamāk, var tikt raksturots šādi:
 pasaules valstīs, starptautiskās institūcijās un privātā sektora organizācijas
paātrinās pāreja uz "Zaļās ekonomikas" koncepciju, bet, šķiet, ka "Zaļās
augsmes” koncepcija, būs dominējošā praktiskajā pielietojumā);
 pieaugs „Nacionālās laimes” pasākumi, kas tiek modelēti, izmantojot
Butānas „Nacionālās laimes” koncepciju, kas pielāgota katras valsts kultūras
īpatnībām, kā arī laimes un labklājības izjūtai;
 lielākā daļa būs gatava iesaistīties, lai veidotu nākotni sev vēlamā
virzienā, bet tikai ekstrēmākās balsis aktīvi noliegs jauno un turpinās cīnīties
vienīgi par sev vēlamām idejām un ideoloģijām;
 „Zaļajai augsmei” un „Nacionālajai laimei”, ir pievilcīgs piedāvājums
konsensusa panākšanai gan no "alternatīvajiem", gan arī no "konservatīvā
vairākuma;
 pastāv vairāki nenovēršami ētikas jautājumi, kas liek sevi manīt un tie ir
jāņem vērā.
Vai laime, kas pausta kā mērķis, jāuzskata par cilvēka tiesībām ?
„Zaļā ekonomika” + „Nacionālā laime” = „Ilgtspējīga pasaule”
Patīkamu 21. gadsimtu
!
72

similar documents