M*TES-B*RNA VIENOT*BA

Report
MĀTES-BĒRNA VIENOTĪBAS
PĀRDZĪVOJUMS KĀ GALVENAIS
ATTĪSTĪBAS PRIEKŠNOTEIKUMS UN
TRAUMAS DZIEDĒJOŠS FAKTORS
SMILŠU SPĒĻU TERAPIJĀ
Veras Batņas referāts
Smilšu spēļu terapijas biedrības
Vasaras skolas seminārā
2012.gada 25.augustā

D.Kalfa atzina E.Noimana agrīnās psihes attīstības teoriju
un pielāgoja to dziedināšanas un transformācijas procesu
izskaidrošanai smilšu spēles terapijā.

Pēc Noimana uzskatiem, ontoģenētiskās attīstības gaitā
personas individuālajai apziņai jāiziet tās pašas arhetipiskās
stadijas, kas nosaka cilvēces attīstību kopumā.

“Parasti arhetipiskās stadijas viena otru nomaina bez
traucējumiem un apziņas attīstība tajās noris tikpat organiski
kā fiziskā attīstība organisma nobriešanas stadijās. Gluži kā
ķermeņa orgāni arī arhetipi – psihiskās struktūras orgāni – ir
savstarpēji saistīti, un līdzīgi tam, kā hormoni nosaka ķermeņa
uzbūvi, arhetipi nosaka personības attīstību” (Neumann, E.
1998, с.10).
D.Kalfa izmantoja Noimana domu, ka kopš paša cilvēka
piedzimšanas brīža Patība ir vadošais psihiskās attīstības
spēks.
Katru fāzi pārvalda viens arhetips, un šādas fāzes ir trīs:
1. Mātes-bērna vienotība – no dzimšanas brīža līdz pirmā dzīves
gada beigām
2. Bērna Patības atdalīšanās no mātes, sākot no pirmā dzīves
gada beigām
3. Bērna Patības nostiprināšanās bezapziņā, kas “rezultējas” ar
Patības gatavību izpausties apziņā – otrajā trešajā dzīves gadā.
• Pirmatnējās attiecības (Noimans) vai Mātes-bērna vienotības
stadiju (Kalfa) vada Mātes arhetips. Māte un bērns dzīvo
mistiskā vienotībā, kurā bērnam vēl nav sevis un cita izjūtas.
• Šīs fāzes simbols – Uroboros- mitoloģiskā pasaules čūska,
kura apvij gredzenā Zemi, satverot pati savu asti. Simbols
iemieso pretmetu neesamību, šajā fāzē to nav. Šī stadija pastāv
līdz Ego attīstībai, pati svarīgākā ir Lielā Māte, bērns dzīvo
matriarhālā pasaulē. Bērnam māte ir visu varoša figūra, bērna
pasaules pārdzīvojums ir viņa paša mātes pārdzīvojums, kuras
emocionālā realitāte nosaka viņa dzīvi.
• Mātes-bērna vienotības stadijā bērns visas garīgās un fiziskās
sāpes pārdzīvo kā ķermeniskās un caur ķermeni sajūtamas.
Bērns dzīvo bez Ego, līdzīgi kā pieaugušie miega laikā.
„Sākumā, cilvēka visagrākajā apziņā bija dziļa dzīves
un visu tās daudzo formu cikliskās dabas apzināšanās.
Gaisma sekoja tumsai, dzimšana sekoja nāvei,
mitrums sekoja sausumam, aukstums sekoja
karstumam, katrs elements attiecīgi bija atkarīgs no
cita eksistences. Bija maģiska, mistiska visas dzīves
„vienotība” (Jungs, 1987).
Šī vienotība tika saistīta ar sievietes ķermeni, jo viņas ķermenis
nes nāvi viņas ikmēneša asiņošanas ciklā, bet tas nes arī dzīvību
sava vēdera lielajā apaļumā un uztur šo dzīvību ar barību no
viņas pašas ķermeņa.
„Sievišķais liekas tik liels tāpēc, ka tas, kas tiek saturēts,
aizsargāts, barots, ir no tā atkarīgs un pilnīgi tā varā.
Iespējams, ka citur nekur tas, ka cilvēcisku būtni vajag izjust
kā „lielu”, nav tik redzams kā mātes gadījumā. Skatiens uz
zīdaini vai bērnu apstiprina to, ka viņa stāvoklis ir Lielā māte...
Mēs nonākam pie universālas simboliskas formulas agrīnajam
cilvēces periodam: Sieviete = ķermenis = trauks = pasaule”.
Absolūta vara cilvēces eksistencē bija sievišķajam, viņa kļuva par
Viņu, kļuva svēta, kļuva par Dievieti. Viņas varenie simboli
arvien vēl atrodami mītos, mākslā, reliģijā un mūzikā. Par
Viņu uzvedina uz domām jebkura veida saturētāji. Tēlaini
runājot, viņa var būt zeme, baznīca, pilsēta, universitāte,
spirāle un aplis.
Burtiski, viņa ir iežogojumi: ala, kalns, mājas un kuģi, katli,
krāsns, gredzens, ola, jūra. Viņa ir tas, kas ir auglīgs, tāda kā
dzīvnieki (govs un cūka) un veģetācija (dārzs, labība un
kvieši). Viņa ir daudzveidība (Neumann,E., 1988).
Sievišķās, tas ir Lielās Mātes totalitātes izpirkšana (vērtības
atjaunošana) gan vīriešos, gan sievietēs, ir jēdziens, kurš
kļūst arvien svarīgāks. Un pat vēl vairāk.
D.Kalfa iestājās par ķermeni kā īstu ceļu uz garīgās
dimensijas pamošanos dzīvē, t.i. ķermeni kā vidutāju
starp dabu un dvēseli. Jo kad psihe tiek saistīta ar ārējo
vidi, tai jābūt tikpat saistītai ar iekšējo fizisko vidi vai
matēriju. Abiem procesiem ir nozīme smilšu spēlē.
D. Kalffa teica: „Sievišķā reaktivācija var būt veids, kā
aktivizēt garu. Sievišķīgās realitātes ignorēšana
gadsimtiem ilgi ir novedusi pie gara izskalošanas;
stinguma un dogmas. Mūsu dziļākie reliģiskie impulsi ir
izkropļoti (Weinrib,E., 1983).
D.Kalfa arī juta, ka rakšanās un strādāšana ar smiltīm
smilšu spēles procesā ir aktīvs veids, kā tiekties un
strādāt ar sievišķajām enerģijām, kā saistīties ar mūsu
eksistences galveno pamatu, ar Gaia.
Mēs visi esam daudzreiz redzējuši Tumšās Mātes
simboliskos priekšstatus: galvaskausus, kapus, skeletus,
raganas, briesmoņus, zārkus un asinis. Mēs raugāmies
uz tumsu kā personīgās mātes neveiksmi, taču tā varētu
būt arī apzināta nošķeltās „Sliktās Mātes” identitāte,
kas ir pieejama potenciālai vienībai ar tās gaišo pusi.
Ainās, kuras ir tumsas pilnas, ja Jūs paskatītos ļoti
uzmanīgi, Jūs varētu saskatīt mājienu uz gaismas
nākšanu. Putnu, mazu zaļu lietiņu, drusku ūdens, sīku
dzīvnieku, pērli vai kaut ko no zelta. Šeit ir psihiskā
totalitāte Lielās Mātes formā.
• Smiltis ir svarīgas, kad mēs runājam par māti.
• Smiltis var atspoguļot zemi, ķermeni, mātes
ķermeni.Zemi kā Prima materia, melno jeb
sākotnējo matēriju. Prima nozīmē “pirmais,
sākotnējais”.
• Prima materia, izjusta caur mūsu rokām,
pieskaroties smiltīm, aizved mūs atpakaļ pie
zemes un mātes. Vārds „matter” (matērija,
viela) nāk no latīņu vārda „matter”, kas nozīmē
māte). Un pieskāriens ir pirmā sajūta, kas
rodas bērnam sakarā ar māti.
Jungs intuitīvi zināja par zemapziņas saikni starp ķermeni un
psihi tajā līmenī, ko viņš sauca par „psihoid”, un tieši Kalfas
smilšu spēle parādīja un piedāvāja šīs saiknes pārdzīvojumu.
Dora Kalfa mums norāda uz integratīva viedokļa iespējamību,
kas, viņasprāt, jau notiek cilvēces nedualitātes transcendentā
stāvokļa kolektīvajā zemapziņā, atkal savienojoties prātaķermeņa kolektīvajai zemapziņai. Viņa uzskatīja, ka caur
pretējo tradīciju un perspektīvu samierināšanu vienotā
pasaules uzskatā, notiek padziļināta kosmosa, kā arī personīgā,
individuālā atklāšanās.
Kā skaidro Jungs „Atbilde Iovam ”, „ka ... pat visizglītotākā
persona paliek tāda, kāda ir un nekad nav vairāk par viņas
pašas ierobežoto Ego TĀ priekšā, kurš mājo viņā, kura formai
nav izzināmu robežu, kurš apņem viņu no visām pusēm,
neizmērojams kā zemes bezdibenis un plašās debesis” (Jungs,
1969).
“Kad visās jaundzimušā zīdaiņa prasībās,
tādās kā bada sajūtas apmierināšana,
aizsardzība no aukstuma, vajadzību pēc
pieskārieniem, bērns izjūt un pārdzīvo
beznosacījuma drošību un aprūpēšanas izjūtu
caur mātes mīlestību, mēs šo pirmo fāzi
saucam
par
„mātes–bērna
vienotību”
(Kalf,D.M., 2003).
Smilšu spēlē mātes–bērna vienotību var saskatīt
daudzos dažādos tēlos. Dora Kalfa rakstīja, ka tie
bieži vispirms parādās priekšstatos, kuri atspoguļo
citas, nevis paša klienta, kultūras vai dzīvnieku
figūras vai arī mitoloģiskās figūras. Bieži, kad tie
parādās smilšu kastē pirmo reizi, tie ir dzīvnieka
bērns un tā māte; vai arī tas ir kādas tālākas
kultūras, kā Āzijas vai Āfrikas simbols, vai to var
saskatīt dievu figūrās, tādās kā Jaunava un Bērns.
Bet pienāk laiks, kad klients ieliek kastē bērnu un
māti, vai zīdaini un māti. Un kad klienti turpina
strādāt, viņi sāk izmantot figūras no viņu pašu
kultūras, tēlus kas ir tuvāki viņu pašu ārējai
pieredzei.
Smiltis un veidošana nes saturošo kvalitāti,
visa, ko klients dara, saturēšanu. Un šī
saturēšanas īpašība ir mātišķa. Tā ir saturēšana,
nevis vārdi. Un, kad vārdi tiek jums atņemti,
un kad jūs tos vairs nevarat izmantot, var
rasties daudz baiļu un uztraukuma. Cilvēki
vienmēr cenšas atgriezties pie vārdiem, bet,
kad vārdi ir prom, tad notiek iegrimšana
neverbālajā cildenajā(subliminal) līmenī. Bet,
iespējams, ka dažreiz tas nav tas, ar ko cilvēki
grib riskēt, tāpēc, ka tajā laikā viņi nevar ieiet
mātē vai smiltīs.
REZIMĒJOT VISU PATEIKTO:
Dora Kalfa mācīja, ka visa transformācija
un dziedināšana notiek mātes-bērna vienotības
psihiskajā līmenī. “Lai tiktu dziedināta, psihei
ir jāatgriežas pie šī agrīnā attīstības līmeņa”
(Kalf,D.M., 2003).
Zeme-Māte ir viena no centrālām tēmām visām
cilvēciskām
būtnēm,
kopējais
visiem
pirmatnējas personības aspekts, viens no
kolektīvas zemapziņas arhetipiem. Un, kā mēs
zinām, arhetipi spēj radīt tēlus neatkarīgi no
apzināta pārdzīvojuma.
Smilšu spēle dod unikālu veidu, kādā psihe var
mijiedarboties ar mātes arhetipa enerģijām, šī
varena arhetipa valstībā.
Literatūra:
1. Kalf, D.M. Sandplay: Psychotherapeutic Approach
to the Psyche. 2003.
2. Neumamm, E. The Child. 1988.
3. Jung, C.G. The Structure and Dynamic of the Psyche.
The Stages of Life. 1987.
4. Bradway, K., Chambers,L., Chiaia, M. Sandplay in
Three Voices. 2005.

similar documents