Pl*nojot labo pils*tu: gudr* izaugsme

Report
LABĀS PILSĒTAS SAPRATNE – FIZISKĀS
UN SOCIĀLĀS KVALITĀTES
PhDc Geogr. Andis Kublačovs
Latvijas Teritoriālplānotāju asociācija
Latvijas Universitātes 71. zinātniskā konference
Ģeogrāfijas nozare,
Attīstības un plānošanas sekcija
Rīgā, 2013.gada 1.februārī
Pētījuma pamats
• Apmaiņas studiju ietvaros raradītie darbi Groningenas Universitātes Telpisko
zinātņu fakultātē (2012.g. febr.-apr.), bet jo īpaši:
• Dr. Justin Beaumont kurss «City matters: philosophy, urban theory and
planning»:
• Grupas darbs Nr.1 «What is a city?»
• Grupas darbs Nr.2 «Citizenship?»
• Grupas darbs Nr.3 «Urban identity and diversity»
• Grupas darbs Nr.4 «Built environment of the city»
• Grupas darbs Nr.5 «Social justice and ethics of the city»
• Eseja «Planning the good city: smart growth - New Urbanism and compact city -
Urban Villages movement» - latv. «Plānojot labo pilsētu: gudrā izaugsme Jaunais urbānisms
un kompaktā pilsēta – pilsētciemi.
• Grāmata «Meagher, S. M. (ed) (2008) Philosophy and the City: classic to
contemporary writings. Albany, NY: State University of New York Press.»
• Promocijas darba temats: «Mūsdienu lielpilsētu attīstības idejas un to
īstenošanas nosacījumi (Rīgas pilsētas attīstības plānošanas kontekstā)
Plānojot labo pilsētu: gudrā izaugsme - Jaunais
urbānisms un kompaktā pilsēta - pilsētciemi
• Esejas mērķis:
• Noskaidrot kā gudrās izaugsmes – Jaunā urbānisma un
kompaktās pilsētas – pilsētciemu koncepti atbalsta
labās pilsētas jēdziena būtību.
• Mērķis balstās pieņēmumā, ka labās pilsētas jēdziens ir
kas vairāk nekā diskusija par labas pilsētas formas
veidošanas principiem. Tajā pašā laikā šis jēdziens ir
jāskata roku rokā ar labas pilsētas formas ideoloģijām,
piemēram, gudro izaugsmi vai kompakto pilsētu.
Pastāvīgas pārmaiņas telpas struktūrā kā
pilsētas esības pamats
• Pilsēta nav tikai miljoniem
dažādu sociālo klašu un raksturu
cilvēku aplūkojams (un varbūt pat
baudāms) objekts, bet ir daudzu
pilsētbūvnieku darbības produkts,
kuri savu personīgo motīvu vadīti
nemitīgi izmaina tās plānojuma
struktūru. Kaut arī pilsētas
plānojuma struktūra kādu
noteiktu laika sprīdi var būt
stabila savās pamatlīnijās, tās
atsevišķo elementu mainība ir
nemitīga. Tās izaugsmes un
formas kontrole var būt tikai
daļēja. Šeit nav gala rezultāta,
tikai nemitīga fāžu secība.
(Lynch, 1960)
Uzsvaru maiņa – no vispārējā uz konkrēto
• Atšķirībā no agrākajām iniciatīvām pilsētplānošanā, kas
vēlējās aizbēgt prom no specifiskām pilsētvides
problēmām, pašreiz risinājumi tiek meklēti pašās pilsētās.
Apkaimēm šajā procesā ir centrālā loma, jo tieši apkaimes
ir primārais sociālais un fiziskais pamats pilsētu attīstībai.
(Neal, 2003)
Skaidrojot «labās pilsētas» jēdzienu
• Analizējot dažādu pētnieku darbus, var
secināt, ka identificējami divi izteikti
skatījumi par «labās pilsētas» idejām:
• Pilsētas jēga un tās sociālās kvalitātes, kā arī
utopiski skatījumi par pilsētu funkcionēšanu;
• «Labās pilsētas» fiziskās kvalitātes, diskutējot
par tās formu.
«Labās pilsētas» sociālās kvalitātes
• Pilsētas galējā misija ir stimulēt cilvēka
saprātīgu līdzdalību kosmiskajā un vēstures
procesā. (...) Visu dzīves dimensiju
pastiprināšana caur emocionālu sadarbību,
racionālu saziņu, tehnoloģisko izcilību un, pāri
visam, dramatisku atspoguļojumu, vēsturiski ir
bijusi galvenā pilsētu būtība. Un tas joprojām ir
galvenais iemels pilsētu pastāvīgai eksistencei.”
(Mumford, 1961)
«Labās pilsētas» sociālās kvalitātes
• 3 svarīgi jautājumi diskusijā par «labās pilsētas»
jēdzienu (Friedmann, 2000)
• Definējot labo pilsētu, par kam piederošu / domātu
pilsētu mēs runājam? Vai mēs juridiski varam pieņemt,
ka eksistē kāds kopējs labums pilsētai?
• Vai mūs interesē tikai process jeb tikai rezultāti?
Varbūt procesu un rezultātus ir jāskata vienotā sistēmā?
• Kādam būtu jābūt normatīvajam ietvaram attiecībā uz
profesionālo praksi?
«Labās pilsētas» sociālās kvalitātes
• Identitātes, daudzveidības, harmonijas, iekļaušana,
savstarpējā attiecināmības un sadzīvošanas idejas
veido pamatu mūsdienu plānošanas praksei
pilsētvidē.
• Praktiski centieni uzlabot cilvēku dzīvi pilsētās
vēsturiski ir bijuši par pamatu konkrētu vietu formas
un piepildījuma attīstībai. Taču pastāv arī paradokss,
ka šī vēsture ir tikusi ietekmēta no universālām
iedomām par labu dzīvi, kur centrālajā vietā tiek
nostādītas. (Amin, 2006)
• Utopiski uzskati no Plantona, Sv. Augustīna un
Tomasa Mora līdz Dešadē, Bellamija un Lekorbizjē
idejām – doma par utopiju kā ideālo pilsētu, kas
kalpotu kā vizuāla emblēma kārtībai un harmonijai.
«Labās pilsētas» sociālās kvalitātes
• «Labo pilsētu» ir jāuztver kā sociāli taisnīgu
pilsētu, ar stingru atbildību pret tiem, kuri ir
atstumti no izdzīvošanas un cilvēciskā
piepildījuma iespējām. (Amin, 2006)
• Pēc būtības katram cilvēkam ir tiesības uz tā
iekšējā intelektuālā, fiziskā un garīgā potenciāla
pilnu attīstību plašākas sabiedrības kontekstā.
Tās ir tiesības uz cilvēcisko izaugsmi. Tieši
cilvēciskā izaugsme kalpo par atskaites pamatu
pilsētu darbības vērtējumam. (Friedmann, 2000)
«Labās pilsētas» sociālās kvalitātes
• Vēlamies mēs to vai nē, bet mēs visi esam sodīti,
lai būtu mākslinieki. Pats fakts, ka mēs esam
organismi, kuri iet cauri pašrealizācijas
procesiem, liek mums būt radošām būtnēm.
(Gavin, 1971)
• Lai veicinātu tālāku izaugsmi un vienlaicīgi
veidotu telpu labai dzīvei, videi ir jāsniedz fiziskā
stimulēšana, intelektuālais izaicinājums, emociju
bagātība un kultūras daudzveidība. (Mugerauer,
1994)
«Labās pilsētas» sociālās kvalitātes
• Pilsēttelpas kvalitātes dimensijas (Lynch, 1981):
• Vitalitāte – atbalsts bioloģiskajām vajadzībām;
• Sajūtas – mentālā apdzīvotās vietas uztvere un izcilība;
• Iederība – saderīgums starp raksturu un izturēšanos;
• Piekļuve – iespejas piekļūt resursiem;
• Kontrole – apdzīvotās vietas lietošanas pārvaldība;
• Efektivitātes (izmaksu) un taisnīguma meta-kritēriji.
«Labās pilsētas» sociālās kvalitātes
• Amin (2006) uzskata, ka «labās pilsētas» galvenais
pārbaudījums ir tajā vai pilsētas sabiedriskā kultūra var
pieņemt plurālismu un viedokļu atšķirību. Ši prasība gan
nenozīmē anarhiju.
• Realitātē vispārēja «win-win situācija» priekš ikviena indivīda ir
praktiski neiespējama.
• Plānotājiem ir jādomā par veidiem kā mazināt vai kompensēt
dažādu ietekmju negatīvās sekas – piem., SIVN, IVN, SIN.
• Tā vietā, lai censtos ieviest vienu perfekto risinājumu,
plānotājiem ir jākoncentrējas uz tādiem sasniedzamiem
mērķiem, kuri sniegtu lielāko ieguvumu ar vismazāko
kaitējumu, pēc iespējas ievērojot visu iesaistīto pušu intereses.
«Labās pilsētas» fiziskās kvalitātes
• Vai nepieciešams vienots standarts labai pilsētas formai?
• Bailes zaudēt daudzveidību, radošumu un «sterila dizaina
līdzīguma» (angl. - “a sterile sameness of design”). (Talen
and Ellis, 2002).
• Plānošanas normatīvās pieejas labās puses:
• Augstāka plānotāju darba efektivitāte;
• Plānotāja profesijas izcilība un skaidrība par to;
• Kvalitātes vērtēšana;
• Ja nav izveidota skaidra normatīvā teorija par pilsētas formu,
tiek vienkārši atbrīvotas rokas citiem spēlētājiem, kuriem nav
aizspriedumu cīņā par savu taisnību. (Talen and Ellis, 2002)
«Labās pilsētas» fiziskās kvalitātes
• Diskusija par «labās pilsētas» formu ir attiecināma uz
apbūvētās vides izcilības, kvalitātes un skaistuma
meklējumiem.
• Skaistums ir noteiktu kompleksu, organizētu un vienotu
īpašību kvalitāte, kas rodas radošā procesā no pasaules,
kuru uztveram kā nelineāru, haotisku, izkliedētu un
pašorganizējošos. Skaistas ir tās īpašības, kuras pastāv
uz robežas starp kārtību un nekārtību, atspoguļojot
hierarhisku organizāciju, kuru traucē un atver pretēju
elementi. (Turner, 1991 and 1995)
• Labas pilsētas formas teorija aptver gan telpas organizācijas
estētiskās idejas, gan pilsētas kā dzīves kvalitāti atbalstoša
veidojuma ētiskos ideālus.
«Labās pilsētas» fiziskās kvalitātes
• Gan Gavin (1971), gan Mugerauer (1994) piekrīt, ka
apbūvētajai videi ir jābūt iedvesmojošai, un ka vieta
nedrīkst tikt definēta tikai pamatojoties uz tās funkciju.
Svarīgs ir arī šīs vietas raksturs.
• Vienotība daudzveidībā (angl. – «unity-within-diversity)
(Alexander, 1977)
• Dabiskuma principi (Krier, 1998): uzskatas, ka
urbanizācijai ir jānotiek caur integrētu, daudzfunkcionālu
un pabeigtu urbāno vienību (kvartālu) multiplikāciju.
• Estētiskās lietas ir svarīgas, un to neapšauba ne
Mugerauer (1994), Velsas princis Čārlzs (2001), Gavin
(1971) ne Ginsberg (1994), bet tai pat laikā arvien lielāku
uzmanību jāvelta plānošanas un dizaina procesam, caur
kuru ir iespējams stiprināt sabiedrisko izpratni un atbalstu,
kā arī stimulēt sociālo līdzdalību.
Secinājumi
• Labu pilsētu raksturojoši apzīmējumi:
• Identitāte, daudzveidība, harmonija, iekļaušana, savstarpējā
attiecināmība, sadzīvošana, kārtība, stabilitāte, saderība,
pozitīvs skatījums uz nākotni, vitalitāte, sajūtas, iederīgums,
kontrole, efektivitāte, taisnīgums, izcilība, kvalitāte,
skaistums, atzīšana un cieņa pret atšķirīgo, cilvēka
izaugsmes veicināšana, fiziskā stimulēšana, intelektuālais
izaicinājums, emociju bagātība, kultūras daudzveidība,
kopienas sadarbība, gājējiem draudzīgas, integrētas,
daudzveidīgas, daudzfunkcionālas, skaidras urbānās
vienības un ainavas.
• Jaunā urbānisma un Pilsētciemu kustības ir vērtējamas
kā mūsdienīgi risinājumi, lai uzturētu racionālu līdzsvaru
starp divām galējībām – postmoderno relatīvismu un
striktu, detalizētu normatīvo teoriju.

similar documents