Dainis Zelmenis

Report
NEOLIBERĀLISMA
SPOŽUMS UN POSTS
Dainis Zelmenis, dr.oec.
RSU, Eiropa studiju fakultātes, Reģionālas ekonomikas un biznesa katedras
asoc. profesors
“Draugs, teorija ir pelēka. Mūžam zaļš ir
tikai dzīves zelta koks.”
Johans Volfgangs Gēte
Katrā patiesībā ir arī daļa maldu, bet katros
maldos – arī daļa patiesības…
Filozofiska atziņa
Pašreizējās pasaules mēroga
finanšu un ekonomiskās krīzes
apstākļos aizvien biežāk parādās
ekonomistu apgalvojumi, ka šīs
krīzes izraisīšanos tieši un netieši
ir sekmējusi neoliberālisma
ekonomiskā doktrīna.
Pētījuma mērķis - izvērtēt
neoliberālisma ekonomisko
doktrīnu no tās
makroekonomiskās
pielietojamības universāluma
viedokļa, kā arī noskaidrot, cik
lielā mērā to var uzskatīt par
līdzvainīgu mūsdienu
ekonomiskajā un finanšu krīzē.
Neoliberālisms kā patstāvīgs
ekonomiskās domas virziens noformējās
pagājušā gadsimta 30. – 40.gados, kad Lielās
Depresijas seku un kensiānisma ekonomiskās
doktrīnas panākumu iespaidā kļuva
acīmredzama klasiskā liberālisma
ekonomiskās skolas pārstāvju uzskatu
aprobežotība jautājumā par valsts lomu un
vietu kapitālistiskās atražošanas procesos.
Šajā neoliberālisma ekonomiskajā domā
izdalījās divi novirzieni: Freiburgas skolas jeb
sociāli atbildīgās tirgus ekonomikas un
neokonservatīvisma jeb monetārisma
(Čikāgas skolas) virzieni. Mūsu dienās,
lietojot jēdzienu neoliberālisms, parasti gan
tiek saprasts tieši monetārisms.
Neoliberālisms latviešu valodā nozīmē jaunais
liberālisms jeb atjauninātais liberālisms. Kas tad
šajā atjauninātajā liberālisma ekonomiskajā teorijā
ir jauns salīdzinājumā ar veco jeb klasisko
ekonomiskā liberālisma teoriju?
Trāpīgi par šo jautājumu ir izteicies ASV
ekonomists, kensiānietis Džeims Tobīns
(1981.gada Nobela prēmijas laureāts): „Viņi (t.i.,
Miltons Frīdmens u.c. neoliberāļi) šodien kā
jaunas cenšas pasniegt idejas, kuras par
novecojušām tika atzītas jau 30. gados”. Citiem
vārdiem runājot, nekā būtiski jauna nav.
Neoliberālisms, līdzīgi klasiskajam liberālismam
turpina apgalvot, ka valstij ekonomiskajos
procesos nav jāiejaucas, ka vienkārši ir jādod
iespēja piedāvājuma un pieprasījuma
spēkiem darīt viņu darbu, ka visas nelaimes
mūsdienu ekonomikā rodoties no pārlieku
lielas valsts klātbūtnes ekonomikā, kas tikai
kropļojot brīvo tirgu, ka pilnīgi pietiekot, ja
valsts bankas laižot apgrozībā katru gadu
noteiktu naudas daudzumu, kas nodrošināšot
valstīm vienmērīgu izaugsmi.
Neoliberālisma galvenā metodoloģiskā kļūda,
mūsuprāt, ir naudas daudzuma regulēšanas iespēju
pārspīlējumā, kas labi redzama šādos
apgalvojumos:
1. Naudai nav nozīmes ekonomiskajos procesos.
2. Arī naudai ir nozīme ekonomiskajos procesos.
3. Tikai naudai ir nozīme ekonomiskajos procesos.
Lūk, neoliberālisti aizstāvot tikai un vienīgi šo trešo
apgalvojumu tad arī visvairāk grēko pret
zinātnisko patiesību.
Vispārzināms ir fakts, ka idejas
kļūst par reālu spēku, tikai tad, kad
tās ir atradušas sev piekritējus
kādā no sabiedrības šķirām vai
slāņiem, ka bez šādiem
atbalstītājiem ikviena ideja ir
nedzīva.
Šī patiesība ir pilnā mērā spēkā
arī attiecībā uz ekonomiskajām
idejām jeb teorijām.
Turpinot šo loģiku, varam
uzdot jautājumu, kādu
buržuāziskās sabiedrības slāņu
ekonomiskās intereses mūsu
dienās izsaka kensiānisma
ekonomiskā teorija un kādu neoliberālisma ekonomiskā teorija?
Šīs divas šodien joprojām
aktuālās ekonomiskās teorijas, kas
diametrāli pretēji traktē valsts
lomu un vietu mūsdienu
ekonomiskajās norisēs.
Mūsuprāt, keinsiānisma piekritēji ir
tie mūsdienu buržuāziskās jeb
tirgus sabiedrības slāņi, kas
iestājas par katras atsevišķās
nacionālās valsts buržuāziskās
sabiedrības „kopkapitālistiskajām”
jeb tā saucamā „kolektīvā
kapitālista” ekonomiskajām
interesēm, kuras atbalsta arī
vairums sociāldemokrātisko partiju
un arodbiedrību ekonomisti.
Neoliberālisma piekritēji, savukārt, ir
ekonomikas globalizācijas aizstāvji un
divas galvenās ekonomikas globālajos
procesos darbojošās personas –
transnacionālo rūpniecisko korporāciju
un transnacionālo finanšu korporāciju
pārstāvji, kuru ekonomisko interešu
realizēšanai ļoti traucē nacionālo
valstu valdību ekonomiku regulējošie
pasākumi un kas tāpēc ir ieinteresēti
nacionālo valstu valdību ekonomiskās
ietekmes vājināšanā.
Kā tad ir ar šo divu ekonomisko
teoriju zinātniskumu un atbilstību
zinātniskajai patiesībai?
Par ko liecina šo teoriju pielietošana
praksē?
Pirmo reizi praksē neoliberālisma
ekonomiskā doktrīna tika pielietota
Čīlē ģenerāļa A.Pinočeta militārās
diktatūras gados (1973. – 1989.), kad
to realizēja 30 čīliešu ekonomistu liela
grupa („Čikāgas zēni”), kas bija
izglītojušies Čikāgas universitātē pie
prof. Miltona Frīdmena. „Šoka
terapijas” pielietošanas rezultātā tapa
plaši izreklamētais „čīliešu
ekonomiskais brīnums”, kuru gan ir
grūti pierādīt ar faktiem.
Nākošie neoliberālisma pielietošanas
piemēri valstu ekonomiskajā praksē
attiecas uz „reiganomikas” periodu
ASV un „tečerisma” periodu
Lielbritanijā. Taču īstie spožuma gadi
neoliberālisma ekonomiskajai
doktrīnai iestājās pēc tam, kad tā
pagājušā gadsimta 80.gados kļuva
par dominējošo trijās galvenajās
starptautiskajās ekonomiskajās
organizācijās (SVF, PB un PTO) un tika
bez diskusiju kārtībā „tiražēta” visā
globalizētajā pasaulē kā neapstrīdama
patiesība un universāli pielietojama
ekonomiskā teorija.
Tātad zinātnisko pareizumu un
pielietojamības universālumu
neoliberālisma doktrīnai ir piešķīrusi nevis
pati dzīves pieredze brīvās diskusijās ar citu
ekonomiskās domas virzienu pārstāvjiem, bet
gan tajā savtīgi ieinteresētie biznesmeņi un
politiķi.
Izvērtējot neoliberālisma
ekonomiskās doktrīnas pielietošanas
apmēram 35 gadu pieredzi, ir
jāsecina, ka tā ir nākusi pasaulē kā
stiprāko „ekonomisko spēlētāju”
ideoloģija, kas globalizācijas
apstākļos ir bijusi ļoti izdevīga
bagāto valstu transnacionālajām
korporācijām.
Tajā pat laikā tā ir apliecinājusi
savu pielietošanas pilnīgu
nederīgumu jaunattīstības valstīs un
Eiropas postsociālistiskajās pārejas
ekonomikas valstīs, tajā skaitā arī
Latvijā.
Ir jāpiekrīt krievu izcelsmes
amerikāņu ekonomista Vasīlija
Ļeontjeva, 1973.gada Nobela
prēmijas laureāta, teiktajam, ka
tirgus ekonomikai tāpat kā jahtai, lai
tā sekmīgi ietu uz priekšu, ir
nepieciešamas trīs lietas: buras, vējš
un stūre.
Respektīvi, tirgus ekonomikai,
lai tā varētu sekmīgi attīstīties, ir
jābūt trīs priekšnoteikumiem:
privātajam īpašumam, ekonomiskajai
ieinteresētībai un valsts
ekonomiskajai regulēšanai.
Nākas konstatēt, ka liberālisma un
neoliberālisma ekonomiskās teorijas sekotāji
pēdējo nepilnu 80 gadu laikā pasaules
ekonomiku ir ieveduši pagājušā gadsimta
30.gadu Lielajā un, iespējams, mūsdienu vēl
lielākajā depresijā. Kā to rāda ASV u.c.
valstu prakse, izeja no krīzes un banku
sektora glābšana notiek un var notikt tikai ar
valsts palīdzību.
Kā žurnālam „The Wall Street Journal”
izteicies kāds amerikāņu baņķieris: „Mēs
esam par brīvo tirgu, kad taisām naudu, un
paļaujamies uz valsti, kad naudu zaudējam”.
Bet valsts iejaukšanās ekonomiskajos
procesos, kā zināms, ir neoliberālās
ekonomiskās doktrīnas principu noliegums un
līdz ar to - krahs.
Par neoliberālisma paradigmas
galu pagaidām gan runā tikai
ekonomikas zinātnes pārstāvji. Politiķi
par to pagaidām nerunā vai ierunājas
epizodiski (Īslandes premjerministre
Johanna Sigurdadotira, Lielbritanijas
ekspremjerministrs Gordons Brauns).
Pagaidām visizvērstāko
neoliberalisma kritiku no politiķu
puses varam atrast Francijas
prezidenta N.Sarkozī 2010.gada
Davosas foruma atklāšanas runā.
Finanšu kapitāls, kura saknes, kā
zināms, nāk no banku kapitāla un
kura misija sākotnēji bija apkalpot
reālo ekonomiku, t.i., ražošanas
sektoru, ar laiku ir pārvērties par
patstāvīgu „virtuālo” kapitālu, kas
dzenas pakaļ maksimālai pelņai pa
visu pasauli, radot nestabilitāti un
„burbuļus” finanšu sfērā jeb tā
saucamo „kazino ekonomiku”.
K.Markss savā laikā nosauca akciju
kapitālu par fiktīvo kapitālu pretstatā
reālajam kapitālam. Kā būtu jānosauc
mūsdienu atvasinātie vērtspapīri? Par
vēl fiktīvākiem par jau tā fiktīvajiem?
„Kazino ekonomikas” uzplaukums aizsākās
pagājušā gadsimta 90.gadu beigās ASV,
kad, piekāpjoties lielo komercbanku lobija
spiedienam, tika atcelts aizliegums
komercbankām nodarboties ar vērtspapīru
operācijām. Šis Glass – Steagall Act
aizliegums, kas bija eksistējis kopš Lielās
Depresijas un Fr.Rūzvelta Jaunā kursa
laikiem (1933.g.) un bija visu šo aizvadīto
periodu lielā mērā palīdzējis sargāt ASV no
finanšu „burbuļu” izveidošanās, tika
1999.gadā aizstāts ar Gramm-Leach-Bliley
Act, kas atkal pavēra iespējas
komercbankām nodarboties ar vērtspapīru
(arī atvasināto vērtspapīru) operācijām.
Par šī ASV komercbankām tik
nepatīkamā aizlieguma atcelšanu ASV
bankas bija cīnījušās divdesmit gadus un
lobēšanai netika žēloti līdzekļi. Tikai
1998.gadā Citigroup u.c. ASV
komercbankas iztērēja vairāk nekā 200
miljonus dolāru šim mērķim.
Kā zināms, pašreiz gan ASV, gan ES,
gan arī G-20 valstu formātā tiek visai
intensīvi meklēti adekvāti līdzekļi „kazino
ekonomikas” novēršanai. Vai tas izdosies
un cik efektīvi būs šie regulēšanas
instrumenti – rādīs tuvākā nākotne.
Vācu filozofs un sociologs Jurgens
Habermass:
«Pasaulē valda nevis nauda, bet
gan ārpus politiskās kontroles
izvests tirgus un globālā
menedžeru šķira. Šie ļaudis ir
nežēlīgi un tiem galīgi nerūp
ieguvumu no kazino-kapitālisma
nevienmērīgā sadale.»
Tomēr tik vienkārši gan, šķiet, globālajam
finanšu kapitālam šoreiz neizdosies izvairīties
no atbildības. ASV aizsākusies sabiedrības
protesta kustība ar lozungu “Okupē
Volstritu!” vēršas plašumā, tā ir aptvērusi
praktiski visas attīstītās Rietumu valstis, un
tās iznākumu ir grūti prognozēt.
Mūsuprāt, valdībām nāksies ieviest no jauna
ierobežojumus spekulatīvajam finanšu
kapitālam, līdzīgi tam, kā to izdarīja ASV
prezidents Fr.Rūzvelts “Jauna kursa” politikas
ietvaros.
PALDIES PAR UZMANĪBU!

похожие документы